Grūtā brīdī

Ja ir pienākusi ziema, tas nozīmē, ka pavasaris ir tepat tuvumā!!!

Spīdēja saulīte,un debesīs piedzima prieks. Pasaulē ieradās kāds mīļš cilvēciņš. Un tas biji - TU!!!

Pasmaidi par savām bēdām,
un viņu sūruma vairs nav.

Pasmaidi par savu ienaidnieku,
un viņa dzēluma vairs nav.

Pasmaidi par sevi,
un tava ļaunuma vairs nav.

Bet, ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
tad viņa smaidīs tev pretī.

Tev vēl nepietiek?
Ja tu spēj pasmaidīt par pasauli,
kad viņa zūd, - tev atvērsies cita.

/Rainis/

Cik daudz vēl mīļu vārdu zvaigznēs man Tev ierakstīt!
Cik daudz vēl mīļu glāstu un kvēlu skūpstu man Tev aizsūtīt!
Es vēlos Tavu smaidu un Tavas lūpas noskūpstīt.

Ejam!!
... saulstariņus uztvert un iespīdināt kādā ēnpuses logā!!! :))

Lai kas arī dzīvē negadītos, nebeidz cerēt un cīnīties ar grūtībām, jo tikai drosmīgajiem pieder pasaule!

Taisni tālab, ka otrreiz nevar
Piedzimt, dzīvot un laimi kalt,
Cilvēks nedrīkst būt žēlīgs pret sevi
Un smilkstēt kā pūdelis balts...
Tīk vai netīk, bet atzīt nākas:
Viss, kas cildens ir
No nežēlības pret sevi sākas
Un, tai izsīkstot - mirst.
Tālab sevi ir jātriec
Kā skrējējam pēdējā aplī,
Citādi ilgas ātri
Ar pieticību aplīp...
Un, kad maigums kā ūdenskritums
Brāzmo man dvēselē,
Žēlot es varu citus,
Tikai sevi - nē!

Kad norimst sāpes, atmiņas sniedz mierinājumu...

Reiz redzēju es sapni skaistu,
Kurā devi man skūpstu maigu,
Pēc tam - pieskārienu kaislu,
Man pat likās, ka es gaistu!
Neticēju, ka patiesi tas notiek,
Likās man, ka sapnī burvīga es esmu.
Un tad es teicu Viņam: " Ieknieb man,
Lai zinu, ka tas nav sapnis,
Kurš tūlīt beigsies."
Bet viņš atbildēja:
"Nē saulīt, es Tev nekniebšu,
Jo negribu, lai Tu pamosties no šī sapņa burvīgā,"
Un tad viņš teica :"Neskumsti saulīt,
Es tik un tā, mīlēšu Tevi mūžīgi..........

Kad esi noguris,
kad esi sastrīdējies ar apkārtējiem,
ja vairs nezini padoma,
ja jūties līdz nāvei nelaimīgs,
tad domā par skaistajām dienām,
kad tu smējies un dejoji,
kad tu pret jebkuru izturējies draudzīgi
un bezrūpīgi kā bērns.

Neaizmirsti skaistākās dienas
Ja pamale ir apmākusies
un, cik tālu vien var saskatīt,
nav ne gaismas stariņa,
ja tava sirds ir pilnīgi apklususi
un varbūt pilna ar rūgtuma,
kad šķietami ir sabrukušas visas cerības
sagaidīt jaunu prieku un jaunu laimi,
tad uzmanīgi uzmeklē savā atmiņa
skaistās dienas.
Dienas, kad viss bija labi
un pie debesīm nebija neviena mākonīša,
kad bija kāds, pie kā tu
juties kā mājās,
kad tu sajūsminājies par to cilvēku,
kurš tagad tev licis vilties
vai varbūt ir tevi piekrāpis.

Neaizmirsti skaistākās dienas!
Ja tu tās aizmirsīsi,
tās vairs nekad neatgriezīsies.
piepildi savas domas ar prieku,
savu sirdi ? ar saticību,
labestību, draudzību, mīlestību
un savu muti ? ar smiekliem, -
un viss atkal būs labi.
/F.Bosmans/

Aiznes kaut vienu ziedu,
Aizej, aiznes un iedod
Tam, kas to negaida vairs.
Pasaki vienu vārdu,
Pasaki, ka tu piedod
Tam, kas to negaida vairs.
Bet ja ir jau par vēlu,
Ja tevi projām raida
tas, kurš negaida vairs,
Neprāto, nenokavē-
Zini, visvairāk gaida
Tas, kurš negaida vairs.

Nepadodies, cīnies - ar visu var tikt galā. (A.Sakse)

Visa pasaule pieder tam, kas prot gaidīt.
(Napoleons)

Mēs ciešam tādēļ, ka neesam tie, kas varētu būt!

Daudz labu vārdu mums ikkatram,
Tie spēj gan mierināt, gan sveikt.
Vai spējam tieši īstos atrast,
Ko katrā dzīves brīdī teikt?

bēdu jūra nereti beidzās pie paradīzes krastiem ... turpini peldēt, un tu to sasniegsi! :)

Pār Tavu galvu pelnus kaisīs rudens vējš,
Un stāvu Tavu miglains lietus tīs.
Un salnās pirmajās būs jāmirst cerībām .
Kad kritīs sniegs,
Sals dzels, bet nesapēs .
Es apsolu - tas ilgi nepāries .

Ar katru dienu tukšums paņems vēl un vēl ;
Līdz neatliks vairs Tevī it nekas no tā,
Kas lika sāpēs sarauties un laimē atplaukt,
Kas lika dzīvē atgriezties un nomirt atkal.

Un tikai, kad būs izjusts viss,
kad piedots būs un aizmirsts,
Kad Tava sirds būs atkal dzīva, -
Tu būsu BRĪVA ....

Gribu raudāt, gribu smiet
Un par spīti gribu kliegt,
Bet vai kāds to sadzirdēs,
Šajā vēlā vakarā?
(I.B)

Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jatāja:
- Kāpēc tu raudi?
- Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā,- es atbildēju.
- Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es tomēr slienos atkal uz augšu un turpinu augt,- teica zāles stiebrs.
Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.
/A.Sakse/

Vēl jau nav sacīts, vai liktenis tev, vai tu liktenim uzskrēji virsū. Vilciens neuzbrauc tam, kas nestāv uz sliedēm...