Pār Tavu galvu pelnus kaisīs rudens vējš,
Un stāvu Tavu miglains lietus tīs.
Un salnās pirmajās būs jāmirst cerībām .
Kad kritīs sniegs,
Sals dzels, bet nesapēs .
Es apsolu - tas ilgi nepāries .

Ar katru dienu tukšums paņems vēl un vēl ;
Līdz neatliks vairs Tevī it nekas no tā,
Kas lika sāpēs sarauties un laimē atplaukt,
Kas lika dzīvē atgriezties un nomirt atkal.

Un tikai, kad būs izjusts viss,
kad piedots būs un aizmirsts,
Kad Tava sirds būs atkal dzīva, -
Tu būsu BRĪVA ....