Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jatāja:
- Kāpēc tu raudi?
- Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā,- es atbildēju.
- Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es tomēr slienos atkal uz augšu un turpinu augt,- teica zāles stiebrs.
Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.
/A.Sakse/