Attiecību pārtraukšanai

Bija parasta, saulaina diena,
Kad tālumi atstaro,
Tu noņēmi attēlu manu no sienas,
Un klusējot aizsviedi to.

Vairs attēla nav. Vien laikumiņš mazs.
Uz sienas blāv gaišums mazliet,
Bet varbūt pēc saulainās vasaras
Tas arī būs aizkrāsots ciet.

Tu smaidi. Varbūt viņš ir gudrāks kā es
Un labāks par mani varbūt.
Es maz esmu pazinis meitenes,
Kā spriest man, ko meitenes jūt?

Man tagad ir smagi. Sirds brīžiem vārgst,
Bet vienu es spēju just.
Ja kādreiz kaut mirkli Tev bijis dārgs,
Tev nevar šis mirklis zust.

Darbs. Skanīga dziesma. Kvēls vakara riets.
Daudz gaismas Tev dzīve sniegs,
Bet pēkšņi Tev nobālēs lūpas mazliet,
Un nodzisīs acīs prieks.

Draugs piedod, būs laimīga man šāda diena,
Jo dienā tai zināšu es,
Ka biju Tev vairāk kā attēls pie sienas,
Ko viegli ir projām mest.

Tu atnāci no vasaras,
un vasarā tu zudi:
ne smējums, ne asaras,
viss pārāk gludi:
es tikai velti raizējos;
kas gan tas īsti bija?
Tur, mīlestībai aizejot,
Vēl atskan melodija.
Paldies par putnu skaļumu,
Par pļautas zāles dvašu,
Par zemes jauno zaļumu,
Paldies - par tevi pašu!
Tā stiebru galos rasa lās,
Tā bērzi metas rudi,
Tā atnāci no vasaras,
Tā vasarā tu zudi.

Man Tu esi miris. Es nedaudz paraudāšu un tad atkal būs labi. Es Tevi apglabāšu sevī. Un neatcerēšos vairs nekad....
Lai Tev vieglas smiltis....

Mums nekad vairs kopā neies ceļi, mums te dzīvē nesatikties vairs. Man mūžam svešas tavas jūtas, tev mūžam sveša būšu es.

Tu arī - uzraksti man.
Ja vairs nemāki,
Uzvelc +++
sev, man un tam,
kam bija jābūt starp mums.
Klusējot nešķiras ne no kā
it nevien šajā dzīvē.
Manī ir iestājies klusums,
bet arī tas....
bet arī tas nenotika klusu...

Es tavu mīlestību par vārītēm noturēt gribēju: kā kaķēnu klēpī: auklēt, glaudīt, ņurcīt un atkal glaudīt. Bet kaķēns izrāvās, aizbēga, pazuda, paslēpās biežā mežā.
Es dzinos pakaļ kā krancis pa pēdām. Bet mežs kā jau mežs: brikšņains, pilns krītalām, sīkiem krūmiem un papardēm gandrīz līdz krūtīm...
Un atrast - nekādu cerību...

Nevilcinies! Tas uztrauc. Ja esi nolēmis doties projām, tad ej.
/A. de Sent - Ekziperi/

Mēs aiziesim katrs uz savu pusi, neteikdami ne vārda. Nakts izplūdīs starp mājām un dzirdēt varēs tikai kā apklust soļi. Kad es beidzot atskatīšos, nebūs vairs neviena. Viss būs beidzies. Pēdējais autobuss vedīs mani projām un konduktors izstieps roku pēs trīs kapeiku gabaliem..
/Mati Unts/

Sudraba tasīte izkrizdama no tavām rokām nesaplīsa.
Melns cukurgaudiņš lietū neizkusa.
Sārta kļavas lapa rudens gaidās nepazuda.
Rīta rasas piliens saulei tevicējot neizžuva.
Tava sirds manai lūztot nenoskuma.

Par daudz ir smagu vārdu sacīts,
viens otrs smagāks teikums teikts,
un kad es paskatos tev acīs,
tad redzu - kaut kas ir jau beigts.

Kā akmens, atlūstam un risam
slīd lavīna, nāk velšanās
un kaut ko aprok un pavisam
un nebūs augšāmcelšanās

Ziemassvētkos visiem labi,
Dāvanas gar acīm zib,
Salatēvs ar rūķi abi,
Savāc visu, ko vien grib,
Pārējie tik kāri skatās,
Kā tie abi priekā kratās!

Lai kā arī tu spētu vai censtos mani apturēt,
Es vienmēr došos tur, kur mani sapņi klejo.
Ja vēl neesi sapratis manas maigās domas,
Tad zini - mani sapņi vairs nav starp mums!

Es aizeju,
jo šajos bēdu tīklos;
par aizejošo smieties uzdrošinās vien tas,
kas zin, ......ka tūkstoš gadu dzīvos!

Tumšajā naktī, kad pilnmēness spīd
Es domāju par tevi.
Es zinu, draugs, Tu aizmirsīsi mani,
Kaut Tavās acīs mīla mirdz.
Es zinu draugs, Tu pievilsi mani,
Bet mana sirds pēc tevis sauks!

Stāv naksnīga tumsa,
klaja lauka vidū
blāv tumsā ēnas
kas pusnaktī lido.

Tās ēnas ir mēmas
tām vārdi ir liegti
jo dvēseles nava
lai lidot ir viegli.

tās riņķo pa gaisu
tramīgā dejā
šķiļ dzirkstis no laimes
un birdina lejā

lai jūtas tiem pūstu
kā straume pa vējam
un beidzot redz abi
viens otru sejā.

R.I.M.T.

Tik bieži tagad domāju par Tevi
Un pārmetums man vienmēr līdzi ies,
Ja vairāk mīlētu mēs paši sevi,
Tad laikam nevarētu izšķirties!

Kādēļ brīnumu gaidīt,
Šeit es nenākšu vairs.
Ne vairs raudāt, ne smaidīt
Nekad, it nekad.

Zini laiks mums šķirties, laimīgs būs tas, kurš draugs tev būs, nelaimīgs tas, kurš par vīru kļūs.

Tik ilgi šķīrāmies - kā vasara no jūras,
Kā pamests nams no savām gaidām šķiras.
Mazdrusciņ par ilgu sēžam vienā dīvāna stūrī-
Gandrīz kā tie, kuri pirms šķiršanās mira.

Shii kustiiba tava vai mana?
Kursh pirmais to iesaakaam lietot?
Tevis glaastiitaa aada ir tava.Velku to nost.
Un kuram no mums paliks pirmais lietus?
Ilgi dziivojam.Dziivojam skirshanos.

A.A

"Viss ko es stāstu ir beidzies... nekad nav bijis vai sen aizmirsies, bet mēs protams varam censties... bet mums nekad vairs nebūs kur noslēpties"
[prāta vētra]