Bija parasta, saulaina diena,
Kad tālumi atstaro,
Tu noņēmi attēlu manu no sienas,
Un klusējot aizsviedi to.

Vairs attēla nav. Vien laikumiņš mazs.
Uz sienas blāv gaišums mazliet,
Bet varbūt pēc saulainās vasaras
Tas arī būs aizkrāsots ciet.

Tu smaidi. Varbūt viņš ir gudrāks kā es
Un labāks par mani varbūt.
Es maz esmu pazinis meitenes,
Kā spriest man, ko meitenes jūt?

Man tagad ir smagi. Sirds brīžiem vārgst,
Bet vienu es spēju just.
Ja kādreiz kaut mirkli Tev bijis dārgs,
Tev nevar šis mirklis zust.

Darbs. Skanīga dziesma. Kvēls vakara riets.
Daudz gaismas Tev dzīve sniegs,
Bet pēkšņi Tev nobālēs lūpas mazliet,
Un nodzisīs acīs prieks.

Draugs piedod, būs laimīga man šāda diena,
Jo dienā tai zināšu es,
Ka biju Tev vairāk kā attēls pie sienas,
Ko viegli ir projām mest.