Attiecību pārtraukšanai

No zieda aizgāja smarža
Pavisam. No papīra puķes aizgāja vāze. Pavisam. Un palika čaukstošs tukšums Pavisam. Un tad čaukstoņa aizgāja PAVISAM. Un tagad mēs stāvam aci pret aci.
Un paskaidro man, kas tu esi, "Pavisam"?

NO TEVIS REIZ DZĒSTS
Tu nāci taisni
pāri vakar izdegušam mežam
ar pelnu seju kā sods
Tu pagāji garām
neatskatoties---
velti saucu
ka neesmu vainīgs-
vārdi nokrita pelnos
un pārvērtās zilās oglēs
Tu neatskatījies
pārbridi pāri strautam
kas pulsēja lejup līdzās zaļajam krastam
un atpakaļ
pa Tavām pēdām
pie manis atgriezās - lāsts
turēdams ķepās smagu papīra lapu
no kuras bija izdzēsts
mans vārds
/A.Ulme/

Tu saņem maigumu, kas bija domāts citam,
Bet man pār galvu gāžas svešu naids,
Un mēs vēl liktenim un nolemtībai ticam
Un nosakām pie sevis ? vēl ir laiks.

Tā aiziet nebūtībā ilgi krātas jūtas
Un aizmirstas it viss, kas nepateikts,
Tik vakarā es dzirdu, klusi lūdzas
Kāds labi domāts teikums ? tikai nepabeigts.

Un var jau būt, ir labāk tā ? līdz pusei,
Jo ir pat vīnam mieles apakšā,
Mēs nedarām nekā, mums lūpas mēmi klusē,
Un dzīve aizrit palēnām ? šā tā?

(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Tev uzslavas nav vajadzīgas,
Jo pārāk stipra esi,
Lai no glaimiem noreibtu
Un pazaudētu sevi.

Tu biji tik noslēgts kā Džins aizkorķētā pudelē..

Es atraisos no tavām skavām
Un dodos dienu straumei līdz.
Tu sieksta vien pie ziedu pļavām;
Mūs katru citviet gaida rīts.

Kam kavēties pie tukšiem sapņiem,
Kam viņus ilūzijās tērpt?
Pa retam satikties ļauts ūdens apļiem
Un tikai koks spēj krastam piederēt.

Bet cilvēki uz savām mājām steidzas,
Kur ikdiena tos sagaida un darbs.
Nav sevi mānīt nodoms teicams;
Ir īstums patiesīgs un ļoti skarbs.

Gunta Kraulere

Par savu mīļo nesauc to,
Kas, redzot tavu galvu noliekto,
Ne mirkli neiespēj ar tevi bēdās būt,
Bet grib no tevis tikai prieku gūt.
(M. Ķempe)

Sāpju sapnis, lai paliek par laimi
manas ciešanas tālu lai jūt.
tikai sūtu tev skumjas un ilgas
visu piedot nav iespeejams vairs.

Vēl pēdējo reizi es nākšu,
kad pavasarī virpuļos strauts.
un pēdējās ardievas teikšu
un tālumā aiziešu draugs.

Es visu paciest spētu,
Ko liktens uzliktu,
Tik to vien nevarētu,
Ja Tu mani aizmirstu!

Ko mīl, tas nevar pazust it nekur,
Sirds tūkstoš saitēm to pie sevis tur,
Pat tad, ja vairs tie mūžam nesatiktos.
(V. Rūja)

Es gribu aizmirst tevi, mans draugs, un neprasīt draudzību sev. Šis sapnis man bija tik jauks, un par to - paldies tev!

Zieds bez salnas dragāts, tas gaišam priekam plūkts. Skūpsts - lai cik tas maigs un bagāts, bez mīlestības - rūgts.

Par vēlu, ja tu tagad smaidi, par vēlu tavas nopūtas. Tās jūtas, ko reiz mierināji, tās jūtas ir jau mirušas.

Tavs miers ir manī klusu smeldzi viesis,
Tavs pārāk rāmais skatiens manī sāp,
Nu tevi gribu es ar tāli tiesāt,
Lai iemācītos tu pēc manis slāpt.
Varbūt, ka visu izlabot vēl var,
Bet ja nu spriedums mani pašu skar?

Sirds smeldz sāpēs,
Pats to zini - kāpēc.
Sveši kļuvām,
Jūtu kvēle gaist.
Dziļi vīlos
Ticot Tavai mīlai -
Tavā priekšā ceļš vēries
Laimīgs un skaists.
Sirds vairs nealkst
Tavu acu zilgo.
Tā tik mieru ilgo -
Drīzāk projām ej.

Nav jūras bez bangām,
Nav sirds bez sāpēm.
Piedot var visu -
Aizmirst neko!

Saki, kāpēc tā
kāpēc ziedi birst,
kas tik skaisti ziedēja?
saki, kāpēc mīla dziest,
kas mūs abus vienoja?

Un Nāk Viņš pie manis, bet nav kā vienmēr,
Jo šoreiz patiešām viss notiek ne tā...
man sirds sāk pukstēt tik strauji
Un asarām gribētos nākt -
Man vieglītēm ietrīcas rokas-
un Sirdī tāds tukšums kā nāk.
Šī sajūta man pirmoreiz ir,
Kad draugs, kuru mīlu mani pamet.

Tu guli saldu miegu redzot.
Kurā, parādījos es.
Un šinī sapnī mēs abi,
Ļoti saldi skūpstāmies.
Un diemžēl man jāsaka atā.
Jo ātri pagāja tas laiks.....
Tajā saldajā skūpstā.