Tu saņem maigumu, kas bija domāts citam, Bet...

Tu saņem maigumu, kas bija domāts citam, Bet man pār galvu gāžas svešu naids, Un mēs vēl liktenim un nolemtībai ticam Un nosakām pie sevis ? vēl ir laiks. Tā aiziet nebūtībā ilgi krātas jūtas Un aizmirstas it viss, kas nepateikts, Tik vakarā es dzirdu, klusi lūdzas Kāds labi domāts teikums ? tikai nepabeigts. Un var jau būt, ir labāk tā ? līdz pusei, Jo ir pat vīnam mieles apakšā, Mēs nedarām nekā, mums lūpas mēmi klusē, Un dzīve aizrit palēnām ? šā tā? (Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")