Tu saņem maigumu, kas bija domāts citam,
Bet man pār galvu gāžas svešu naids,
Un mēs vēl liktenim un nolemtībai ticam
Un nosakām pie sevis ? vēl ir laiks.

Tā aiziet nebūtībā ilgi krātas jūtas
Un aizmirstas it viss, kas nepateikts,
Tik vakarā es dzirdu, klusi lūdzas
Kāds labi domāts teikums ? tikai nepabeigts.

Un var jau būt, ir labāk tā ? līdz pusei,
Jo ir pat vīnam mieles apakšā,
Mēs nedarām nekā, mums lūpas mēmi klusē,
Un dzīve aizrit palēnām ? šā tā?

(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")