Es atraisos no tavām skavām
Un dodos dienu straumei līdz.
Tu sieksta vien pie ziedu pļavām;
Mūs katru citviet gaida rīts.

Kam kavēties pie tukšiem sapņiem,
Kam viņus ilūzijās tērpt?
Pa retam satikties ļauts ūdens apļiem
Un tikai koks spēj krastam piederēt.

Bet cilvēki uz savām mājām steidzas,
Kur ikdiena tos sagaida un darbs.
Nav sevi mānīt nodoms teicams;
Ir īstums patiesīgs un ļoti skarbs.

Gunta Kraulere