Attiecību pārtraukšanai

Mīlēt tevi ir tik sāpīgi...
Ilgoties pēc tevis,tik grūti...
Satikt tevi neiespējami...
Domāt par tevi,bezcerīgi.
Tad kāpēc mēs vispār esam?
Lai nebūtu viens otram!...

Melns klusums pār manu dzīvi un mēmums tāds, ka dvēselē sāp,
un savādas baiļu trīsas, un asaras acīs man kāpj.
melna neziņa pārklāja prieku, melnas sveces uz palodzes deg
un priekšnojauta, tik melna - kā palu upē udens tek
un bezcerība un bailes, un zaudētā laime, ko liedz mēms klusums un mēmums un neziņa un dvēsele tumsā kliedz.
melna saule pie melnām debesīm, melnas zvaigznes pusnakī mirdz.
melna neziņa iznāca ielās un melnām asarām raud mana sirds.
melnas rozes kristāla vāzē, melnais vīns, no kura tā slāpst.
un nekad agrāk es nezināju, ka šis melnums tik ļoti sāp.........

Tu vari tos paturēt... zelta puteklīšus, kurus ieliku tev saujā tevi satiekot... tie bija pirmie vārdi, pirmā ieelpa... pirmās atmiņas tev no manis... vari tās paturēt... kad tava sirds nebūs atvērta...

Lai iepazītu tauriņus, nākas paciest pāris kāpurus! Tāda ir tā cena par to, kas mūs gaida priekšā! :)

Cilvēks var aizmirst, ko tu teici,
bet neaizmirsīs kā liki viņam
justies...!!!

Piedod man, ka tālāk eju,
tevi blakus neredzot...
piedod man, ja vari tu.

Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi
Tikai žēl, ka Tev to nesaprast
Ka par otru "es" Tev biju kļuvis
Tā kā krastam viņas puses krasts.
Taču krasts ir pieradis pie krasta,
Viņš to reizēm nevēro nemaz.
Ilgas sauc pēc kaut kā neparasta
Ilgas tiecas kaut ko jaunu rast.
Tādēļ vien, ka bijām vienmēr blakām,
Tādēļ vien, ka pārāk tuvi mēs,
Tevi vairāk vilka cita taka
Avots cits kur savas slāpes dzēst.

Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi
Un kaut gribu jaunu ceļu sākt,
Paliks viss, ko es no tevīm guvis.
Un kā gaišums visur līdzās nāks
Tava dzidrā, bērnišķīgā daba
Tava kvēlā sievišķīgā dzirksts
Tu man reizēm biji ļoti laba
Un vēl ilgi sirds no ilgām sirgst
Reizēm tika dāvāts arī rūgtums
taču atmiņās pat tas būs salds.
Tikai vienu Tevi ļoti lūgtu
Labāk domā ka tas bijis malds
Viltus prieks, kas mirkli kopā baudīts
Malduguns, kas uzliesmo un dziest.
Jo, ja sapratīsi reiz, kas ir zaudēts
Laikam nāksies ļoti ļoti ciest.
droši vien ar izmisumu kvēlu
Mani atpakaļ tu sauksi tad
Taču saukt un lūgties būs par vēlu
Atpakaļ es nenākšu nekad.

Mēs ar Tevi būsim ļoti tuvi
Arī tad, kad izšķirsimies Mēs
Bet par svešinieku tev būšu kļuvis
Kā jau svešiniekam būs sveiciens vēss.
Labāk tā! Tu aiziesi pa kreisi,
Un pa labi aizsoļošu es.
Tikai vienu vienīgu vēl reizi
Ļauj man skatienu uz Tevi mest.
Ļauj man starojošas acīs Tavās
Atvadām kā bezdibenī nirt
Ļauj ar visu spēku sakļaut skavās,
It kā taisītos mēs kopā mirt.
Un pēc tam, lai pajūk viss pie velna!
Nevajag asaru, kas skropstās trīc!
Katrs savu likteni pats pelna,
Arī mūsu laikam nopelnīts.

Kas ilgi domā, iekams pasper soli, var visu mūžu nostāvēt uz vienas kājas.

Es nekad nespētu iemīlēties tādā cilvēkā kā viņš. Mēs ilgi esam dzīvojuši kopā, un es viņu pārāk labi pazīstu, zinu visas viņa vājības un bailes. Apbrīnot tā, kā viņu apbrīno citi, to es nespētu.

Nekas nemainās...
Tik lēni rit sekundes, minūtes šķiet kā stundas, dienas - reizēm kā mūžība, bet tajā pašā laikā tu attopies, ka menesis aizritējis kā viens vienīgs mirklis...
Un tikai tad mēs saprotam, ka esam turpat, kur bijām iepriekš...
Nekas nemainās, un varūt nemaz nevajag...
Ir labi tāpat...
Bet tā ari laikam nekad netiks atbildēts jautājums, kā butu bijis, ja viss būtu savādāk...

Ja gribi iet, tad ej. Un aizej.
Lūk, tālums vilinoši stīdz.
Un durvis verot, ceļa maizei
Ņem pusi manu sāpju līdz.

Pie vārtiem stāv
Apsnidzis vīrs,
Padzīts no sirds...
Vairs nenāks iekšā...

Mirdzoša lāsteka
Nodreb saulē,
Pelēkas lapas zem sniega
Iesūcas zemē...

Starp cietām klintīm
Atbalss klīst...
Viņš to veltīgi gaida...

Ja tu zinātu, cik ļoti man sāp,
bet tu to neuzzināsi....
negribu tavās acīs pazemoties,
atzīt, ka tu man kaut kas biji...
es tevi ienīdu,
un reizē - par tevi domāju.
tā nebija mīlestība kā filmās,
tas nebija romāns kā grāmatā,
tas bija... kaut kas vārdos neizsakāms,
bet tad viss beidzās...
un neviens no mums to nemēģinās mainīt,
arī tad, ja starp mums kaut kas bija.........
tu aiziesi no manām acīm,
bet no manas sirds nekad.
kamēr sirds vēl manas krūtīs pukstēs,
manas domas tevi atpakaļ sauks..........

nemācies tiesāt,
sodīt un spriest.
mācies saprast,
mīlēt un ciest.

Es atnesu tev pavasari... Tu to ieliki vāzē, lai nokalst...

Mana sirds - tā ir salauzta,
Mana sirds - tā vairs nejūt,
Varbūt vēl kādā, tālā nostūrī,
Tur sāpes un ciešanas klejo.
Vairs asaru nav - visas izraudātas,
Vairs mīla nav - visa sabradāta -
Ar netīriem vārdiem nomētāta,
Sāpēs un ciešanās izmuļļāta.
Acis vairs nemirdz tik spilgti,
Lūpas vairs netvīkst tik silti,
Sirds ir salauzta šķembās,
Dvēsele skumjā mirst!
Šīs rētas uz mūžu -
Tik dziļas tās ir,
Nav Tevis - nav manis,
Nav mūs - mirstu es!

"Tas, ko aizmirst, tā vēlāk dzīvē pietrūkst. Un tas, ko neaizmirst, tas pārvērš dzīvi par elli. " Remarks "Triumfa arka "

Šonakt skūpstu lūpas, kuras nemīlu.
Acīs maigi raugoties, tās pievīlu.
Kamdēļ Tavas acis, pilnas asaru,
Raugās manī vēl ar cerību.

Ja jau mīlestiba nodara tik daudz sāpes - tad jau labāk atteikties no tās. Kāda velna pēc vajag iesaistīties attiecībās, ja tās kādreiz beigsies! Tevi PIEČAKARĒS!

Es tevi mīlu, tevis dēļ ciešu, bet nedomā, ka pakaļ skriešu!