Attiecību pārtraukšanai

Mans vienīgais grēks ir tas ka Tevi mīlu!!!

Man acis ir vaļā, bet neredzu Tevi. Es jūtu sāpes, bet nejūtu Tevi. Es dzirdu savus sirdspukstus, bet nedzirdu Tevi. Esmu zaudējusi sevi, lai iegūtu Tevi!

Neviens nevienu nav pametis, vienkārši viss ir nostājies savās vietās! Un es blakus VIŅAM acīmredzot nebiju pareizā vieta!

Viss, kas bija starp mums, ir tikai kaislīgs sapnis un kā sapnis, nevis kā īstenība, tas arī paliks uz laiku laikiem....
Vai tad to mēs nezinājām jau pašā sākumā?

Var jau būt Tu atcerēsies mani,
Tad kad upēs pludos pali.
Pūpoli tad kārklos plauks;
Kaut kur mana balss vēl sauks.....

Viss, kas notikās ar mums-
Liksies Tev, kā sapņojums,
Kurā lidojām mēs abi-
Jo mums abiem bija labi***

Atnāks atkal jauni rīti,
Paliks vārdi nesacīti....
Labi, ka uz pasaules,
Bijām abi,.....Tu un es***

Kad tu būsi visu izlasījis, mazliet padomā, kaut tāpat vien. Varbūt ka daudz tev drugu bijis? Man - tu zini biji tikai viens. Grūti man tev uzrakstīt tu dzirdi?Daudzreiz atliku - nu rīt - nu rīt... Nevar ilgāk apkrāpt savu sirdi, to ko vajag, jāvar pasacīt. Draugs, tad draugs! Tad jūti viņa plecu, blakus viņa solim - solis tavs. Draudzību sev nevar pakļaut vecums, ja tā ir, bet ja nu viņas nav? Zini ko, ja sanāk lielas raizes, drauga sirds ir tad gandrīz tas pats, kas ir izsalkušam gabals maizes, kas ir nogurušam uzmundrinošs skats .Nogurstu no dienas gaitas ašās - kāpēc iesit roka, kura glauž? Un man liekas, ka zem drauga maskas, tu slēp seju, kurai ļoti skauž. Redzot manu jautājošo seju, nekautrējies tu ar vārdiem sist, parādīji ceļu, kuru ejot, šodien, rīt man vajadzēja krist.

Beigas pienāca ātri,
Jo tu to vēlējies.
Tu man pateici to skaidri
Un es to pieņēmu ātri.
Tu man meloji, ka mīli mani
Un es tev ticēju...
Beigās es sapratu tavu melus,
Jo tu nebiji mans draugs,
Tomēr es protu atšķirt taisnību no meliem
Un tu to nesaproti.
Tāds biji tu un tāda biju es,
Mums nav lemts būt kopā -
Tās ir BEIGAS.....

Iemīlēties - NEPRĀTS!
Mīlēt - ĀRPRĀTS!
Kad visam būs beigas, iestāsies SAPRĀTS!

Tu esi tikai viens no daudzajiem,
kas mani pamet.
To zinājām mēs abi jau pirms tam.

Vai noticis kas ārkārtējs?
Nekas.

Ir diena pelēka,
un saule citiem spīd.
Es zinu, spīdēs man tā atkal -
citurīt.

Vai noticis kas ārkārtējs?
Nekas.

Slīd garām truli vienaldzīgas sejas.
Es gaidu vakaru, un karstas dejas,
Es gaidu brīdi to, kad pūķis zaļais
Kļūs mīļotais jau n-to reizi man,
Un māsa depresija lūgšanas pār mani skaitīs,
Kad saprāts lēni pašnāvībā mirs.
Un atkal augšāmcelsies nelietīgi, nemirstīgais,
Un roku sniegs tai nedziestošai dzīvotgribai,
Kas balagānā jaunu drāmu uzvedīs
Ar manu masku mīlētājas lomai?

Šī luga beigusies, bet nedzird aplausus,
Un nesniedz ziedus aktieriem
no skatītāju zāles.

Vai noticis kas ārkārtējs?
Nekas.

TELEGRAMMA
Man te ir labi punkts
Man te ir labāk punkts
es te tieku mīlēts punkts
man te ir sarkans dakstiņu jumts punkts
man te ir balts peldmētelis punkts
es te pats jūtos kā balts punkts
tu jau saproti ka visam starp mums
d-o-m-u-z-ī-m-e
punkts /R.Ziedonis/

Viss kas bija
Bij no tīra vēja
Ne man tevis,
ne tev manis
vajadzēja....

...Tu biji burvis manā sapņu pilī..,
bet pats tai durvis arī aizvēri ciet...

Vārdi, vienalga, mīlestībā vai noziegumā, kamēr tie netiek pierādīti, tā arī paliek tikai vārdi.

Es esmu sevi aizslēgusi,
Lai zagļi manī neiebrūk,
lai miers, ko ilgi krāju klusām,
Kā pieneņpūkas nepajūk,
Lai gaismu, līdzsvaru un gribu
No manis slepu neizvāc,
Lai atkal manu mīlestību
Pa vējam neizkaisa kāds.
Ciet visas durvis, visi logi,
Un atslēga guļ Daugavā,
Un pārāk īsa Tava roka,
Lai dzelmei cauri tiktu tā.

Laiks ir nosprausts, šķiršanās top...
Tu esi nolēmis būt bez manis.
Kā varēsi pārdzīvot Tu šo,
Un kā tad es bez Tevis?..

Bez Tevis saule nespīdēs,
Bez Tevis acis neredzēs,
Bez Tevis putni nedziedās,
Bez Tevis bēdu laiki nāks...

Kā varēsi dzīvot Tu bez manis?
Kas mīlēs Tevi, kā es?
Kā vari atraut mani no sevis?
Ja esi mani sevī ieaudzējis.

Mums jābūt kopā ilgi dzīvi
Un nevajg sevi maldināt.
Mēs esam spējīgi tikai divi
Šo grūto dzīvi turpināt.

Tu man esi klinšains pamats,
Es Tev maiguma avotiņš,
Un nekādas mums nedraud lamatas,
Kamēr dzīvs mūsu kopības gariņš.

Bet kopības gariņš pazudis,
Aizgāja sargāt citus...
Kurš tam durvis atvēris
Un ļāva pamest mūs?

Viss ko tev sniedzu bija patiess,viss ko tev teicu bija patiess...bet tev tā pat ar to bija par maz...kapēc?? tas lai paliek uz tavas sirdsapziņas...cīņās mēdz arī zaudēt...

Nav vērts raizēties par zaudējumiem, jo svarīgāks par zudušo ir tas, kas tevī pašā pāri palicis!

Man patīk dejot un vējam līdzi skriet
aiztaisīt ausis un skaļi, skaļi kliegt
aiztaisīt acis un iedomāties kaut ko
būt pašai un netēlot neko

Tu nemaz nezini, ko nozīmē
Gadiem ilgi dienu un nakti sapņot,
Domāt par cilvēku, ilgoties pēc tā,
Bet nedrīkst uz viņu paskatīties.
Tu nezini, ko nozīmē mīlēt vairāk
Par savu dzīvību, bet vienmēr
Būt atstumtai, atraidītai un
Zināt, ka nekad nebūs citādi.
(A. Jansons)

Ir iestājies klusums un apstājies laiks
reiz atmiņā izgaisīs tev mana seja
tik paliks šīs rindas ko rakstiju tev
un milzīgs tukšums uz tava ceļa

bet pienāks reiz brīdis, pēkšņi apstāsies tu
kājām trīcot, kā zemē iemiets
un sirds tava apjautīs zaudējumu
ko atgūt tev nebūs vairs nolemts

un pēkšni tik mīļa tev izliksies sirds
kurai virsū ar zābaku kāpi
bet blakus neviena - tik tukšums balts
kas nespēs remdēt šo smeldzošo sāpi

un atkal tev izliksies svarīgs it viss
par ko tavas lūpas nicīgi smēja
bet tos vārdus tev neviens vairs nesacīs
tos aizpūta rudeņa vējā

vairs nebūs tās mazās mīlošās sirds
kas tev pretī kā pumpurs plauka
jo tas nokalta pelēkā tuksnesī
jo to nokāva elpa saltā

un nebūs ne sapņu ne ilūziju
jo nevar laimi izmērīt rubļos
ritēs pelēkas dienas, jo sapņus tu
iemini latgales dubļos

un tajā mirklī būs mirusi sirds
par ko lūpas tik nicīgi smēja
ir laime kā putns kurš nosala
un kuru aizpūta rudeņa vējā