Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi Tikai žēl, ka...

Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi Tikai žēl, ka Tev to nesaprast Ka par otru "es" Tev biju kļuvis Tā kā krastam viņas puses krasts. Taču krasts ir pieradis pie krasta, Viņš to reizēm nevēro nemaz. Ilgas sauc pēc kaut kā neparasta Ilgas tiecas kaut ko jaunu rast. Tādēļ vien, ka bijām vienmēr blakām, Tādēļ vien, ka pārāk tuvi mēs, Tevi vairāk vilka cita taka Avots cits kur savas slāpes dzēst. Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi Un kaut gribu jaunu ceļu sākt, Paliks viss, ko es no tevīm guvis. Un kā gaišums visur līdzās nāks Tava dzidrā, bērnišķīgā daba Tava kvēlā sievišķīgā dzirksts Tu man reizēm biji ļoti laba Un vēl ilgi sirds no ilgām sirgst Reizēm tika dāvāts arī rūgtums taču atmiņās pat tas būs salds. Tikai vienu Tevi ļoti lūgtu Labāk domā ka tas bijis malds Viltus prieks, kas mirkli kopā baudīts Malduguns, kas uzliesmo un dziest. Jo, ja sapratīsi reiz, kas ir zaudēts Laikam nāksies ļoti ļoti ciest. droši vien ar izmisumu kvēlu Mani atpakaļ tu sauksi tad Taču saukt un lūgties būs par vēlu Atpakaļ es nenākšu nekad. Mēs ar Tevi būsim ļoti tuvi Arī tad, kad izšķirsimies Mēs Bet par svešinieku tev būšu kļuvis Kā jau svešiniekam būs sveiciens vēss. Labāk tā! Tu aiziesi pa kreisi, Un pa labi aizsoļošu es. Tikai vienu vienīgu vēl reizi Ļauj man skatienu uz Tevi mest. Ļauj man starojošas acīs Tavās Atvadām kā bezdibenī nirt Ļauj ar visu spēku sakļaut skavās, It kā taisītos mēs kopā mirt. Un pēc tam, lai pajūk viss pie velna! Nevajag asaru, kas skropstās trīc! Katrs savu likteni pats pelna, Arī mūsu laikam nopelnīts.