Romantika, mīlestība

Vai veeji shalko, vai veeji mieriigi klusee!
Pats galvenais, ka sirds ir kreisajaa pusee!

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.

Nekas vairs nav par grūtu
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.

/J.Ziemeļnieks/

Tad apstājā laiks.
Un tā bija mīlestība,
jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
un sviest uz vienu vai otru pusi-tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas
un nerūsēja dzelzs
un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir visskaistākais-
ka mīlestība nemāk skaitīt.

Ar Tevi katrs vakars ir kā pirmais, katrs skūpsts kā bērna saldums, katrs pieskāriens kā jaunatklājums un par Tevi es atceros VISU...

Es tev dāvināšu baltu dienu
Mums tā abiem kopā piederēs.
Tā starp parastajām
būs kā trausla bite
Rūgti smaržojošās pienenēs.

Es mīlu ko dievinu.
Es gribu to ko mīlu un dievinu.
Es dievinu mīlu, bet ne vienmēr gribu.
Es dievinu kā mīlu un mīlu mīlu.
Es gribu mīlēt un dievinu mīlēties!
Nav nakts bez pieskārieniem kaisliem,
Nav nakts bez saldiem skūpstiem,
Nav nakts, ne diena diviem mums,
Ja pāri abiem debesjums... ?

Cilvēks, pie nāves elpas atceras savu dzīvi, es atcerētos Tevi...

Dzīve kā tuksnesis, oāze tuksnesī ir Tava mīlestība, sargies, ka nepazaudē to vietu, kur Tu spēj dzīvot
..`...`.``.

Ai, cik labi taa-nesastingt, bet dziivot!
Dziives dzelmee dzili, dzili grimt.
Atlaut matiem speejos veejos pliivot,
Atlaut zvaigzneem pasaa sirdii birt!

Tu esi brūns ābeles zars,
es - pirmā strazda balss.
Kad satiekamies -
aizdegas saules stars,
Aiz kalniem zūd sniegi un sals.
Tu esi lazdas krūms,
es - pūpolu lauzējs priecīgs.
Kad satiekamies -
prāts nav vairs drūms:
Zied sudraba gaismā
pūkainis niecīgs.
Es esmu balss
Cieceres krastos,
Tu - atbalss Salacas silos.
No abu lidojuma
dzimst dziesma
vakaros zilos.
Tu esi vijoles stīga
cīruļu puteņa rokās,
Es - lociņš,
straujš kā darbam modusies Rīga,
kas pasmeļ no dzīves un sirds
sapņus,gaviles un mokas.
Es esmu balta papīra loksne,
tu - dzejas burti un vārdi,
Ko atnes valgā arumu sloksne
un pirmie pērkona dārdi.
Tu esi apvāršņa mala,
es - vējš,kas tiecas pēc tās.
Šim skrējienam nebūs gala -
kā ilgām pēc karaļmeitas
tautas pasakās.

Es mīlu tevi tā kā neviens.
Tu man atdod visu
Ar savu kaisli tu mani iegremdē kaifā
Un ar savu skaistumu apbreibini
Bet LB vnk ir lētāks! :D

Kaut kur ir pļava -
Viena vienīgā pasaulē- Tava!
Naktīs viņa Tev sapņos smaržo
Un rītos vēl ilgi uz lūpām
Jūti medus garšu
Lai arī Tev pieder pļava,
Kurā tikai atliek ieiet
Un kur Tu būsi laimīga.

Logs asaro -
Man Tevis pietrūkst...
Kā vienmēr rudenī, kad līst...

Tas ko mēs šodien
nepateicām viens otram ir
visskaistākie vārdi, ko esmu dzirdējusi.
Tas ko mēs
iesakņojām telpā starp mūsu acīm
un mūsu sprakšķošajiem pirkstu galiem, ir
visbezmākoņainākā debess un
Tas ko es atcerēšos aizverot acis būs
Tieši tas pats ko ilgošos
Rītā pamostoties:
TU

Paldies mīļā Tev par skūpstu
Tas bij negaidīti,jauki
Bučas Tev lai baudas laimē
Tu kā mīlas puķe plauksti!

Ja Tu redzi debess zilgmē
Divas spožas zvaigznītes
Tie mēs cilvēki vai putni
Skumju domu pārņemti.
Viens no otra tālāk, tālāk
Piekāpties un pielāgoties,
Vai no jauna iemīlēties
Vai ar vēju tālāk skriet.
Aizmirsti sāpes manas
No jauna atkal roku sniedz
Tu dedzini rētas savas
No jauna sevi mīlēt ļauj
Dejot ātrā saules dejā,
Krist uz leju, leju leju...
Tavas domas nolasīt,
Mazliet laiku apturēt,
Asaras no acīm skūpstīt,
Sejā smaidu ieraudzīt,
Lai tās zvanu dziesmas skan
Abiem diviem tev un man ...
Aizmirsti sāpes manas
No jauna atkal roku sniedz
Tu dedzini rētas savas
No jauna sevi mīlēt ļauj

Vai tikai jauniem izauguši spārni?
Vai tikai jaunie putni lidot māk?
Bet vecie putni taču arī lido
un augstāk celties prot par tiem, kas lidot sāk...

Es paņemšu vasaras sapni
Un dāliju pielikšu klāt.
Pie dālijas asteres ziedu,
Lai rudens smaržojot nāk!

Vēl saulgriežu zeltītās saules
Ar actiņām melnām,kas kvēl,
Bet reibinot liliju kausi
Stāsta,ka vasaras žēl.

Ver logu uz ābeļu dārzu
Un brīnumu istabā laid,
Lai vasaras saulainā elpa
Vēl smaržojot neizgaist.

Sūnās starp krītošām mellenēm
Ir jau nosarcis dzērvenes vaigs.
Šķiet-vēl vakar narcises plauka,
Cik gan ātri ir aizsteidzies laiks!

Tādēļ paņemšu atmiņu sauli
Un zvaigžņu lietu pielikšu klāt,
Lai kāds laiku vēl atpakaļ pagriež
Un vasaras stāsts atgriezties sāk!
/Agnese Līcīte/

Mana mazā zvaigznīte,
Logos straujā ceļā krīt.
Zinu, nav ko skumt par viņu,
labāk jāpriecājas ir par to.
Krīt tā tikai par mums abiem,
pilda vēlēšanos : Mums abiem tuvu būt, un nekad, nekad nepajukt.

Nav neviena, kas aizliegt spētu
Jūru sasmelt gliemežvākā,
Saules pilnus smieklus smieties,
Man tavās acīs ieskatīties.

Tavās acīs bezdibenis,
Kuram jau uz malas stāvu
No tā soli projām spert
Varētu likt tikai gļēvums.