Romantika, mīlestība

Kaut kur ir pļava -
Viena vienīgā pasaulē- Tava!
Naktīs viņa Tev sapņos smaržo
Un rītos vēl ilgi uz lūpām
Jūti medus garšu
Lai arī Tev pieder pļava,
Kurā tikai atliek ieiet
Un kur Tu būsi laimīga.

Tas ko par mīlestību aklie sauc,
Kas tūkstoš krāsās mirdz,
Kam gala nav - ir tikai sākums
Kas saldāks ir par dzīvi?
Kas rūgtāks ir par nāvi?
Kas sāpina bez mitas?
Kas nobur visu apkārt?
Kas cieņā spēku rod
Kas piedod visu, ārpus vienaldzības,
Kas aptur naidu un sātanu par gaišu tēlu veido?
Nu kas ir tas, ko aklie šādā vārdā sauc?
Tu paliec mēms? Tev nav ko teikt!

/Rūtux/

Cik grūti ir mīlēt, kad atbildes nav,
Sirds meklē sirdi, bet tādas vairs nav!
Cik klusa ir sirds, cik skumīgs ir prāts,
Tu tikai sapņos pie manis nāc.....

Balts ir akāciju palags,
vai tu gribi tajā gulēt?
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev akāciju palags.
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev manas vēsās rokas,
un uz katras tavas bēdas
Viena zaļa kļavas lapa.

Alus putos biezu putu,
Tu tur muti atveldzēsi
un kā rudens rītā zirgu
Peldināsi savu sirdi.
Guli, guli manā klēpī,
vai mēs negribam vai gribam,
Melnā naktī aužas diena,
Baltais akāciju palags.
( M.Čaklais).

Pilns ziedošas mīlas,
Pilns naksnīga klusuma,
Pilns teiksmainu sapņu,
Pilna saulaina prieka
Dienā, kura nebeidzas
Ar vienreizēju Saules rietu
Jūras krastā, Tavos soļos
Pretim savai Mīlestībai.

/L.Zariņa/

Nevar būt, ka nesapratīs....
Nevar būt, ka nepiedos...
Nevar būt, ka ņems un samals
manu sirdi putekļos...

Reizēm dzīves dotās iespējas ir kā loterijas biļete, kuru vējš kopā ar pērnajām rudens lapām ir atpūtis ceļmalā. Tu varbūt simtām reižu paiesi viņai garām.... un kad vienreiz nolemsi - pacelšu apskatišos, varbūt ka pilna ... tā vairs tur var nebūt...

Pirms sastapu es Tevi,
Vēlējos šo un to...
Galvenais- īsto un vienīgo.
Tagad, kad esi mans,
Man nevajag neko.
Varu vēlēties tikai to,
Lai mīli mani kā es Tevi!
/S. Bērziņa/

Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!

Vispirms atkūst sirds.
Pēc tam acis.
Tad rokas mācās glāstīt,
Tad kājas nesamīt,
Un mute nepavēlēt,
Bet lūgt.
Tā lēnām vien
Mēs iemācāmies būt.
/Gita Luksa/

Esi tik skaista un cēla
Esi kā lilijas zieds.
Būsi reiz latviešu zēnam
Vienīgā laime un prieks!

Naktīs kad laiks uz brīdi grib stāt
Es gaidu kad Tu man piekļausies klāt
Bet Tevis nav un nevar būt
Sāpes nekur nepazūd
Kaut es spētu izlikties
Ka Tu esi jau prom no prāta un sirds
Dievs, ja zini kā to spēt, iemāci kā nemīlēt
Zini pie sirds, ka dvēselē dur
Zinu, ka Tu esi kaut kur
Kaut kur tepat, aiz sienas, aiz rūts
Visur kur reiz jau ir būts
Kaut es spētu izlikties
Ka Tu esi jau prom no prāta un sirds
Dievs, ja zini kā to spēt, iemāci kā nemīlēt
Kādreiz jau es zināšu kā durvis aiz sevis vērt ciet
Tikai nelūdz man, tikai neliedz man
Man vienai iet
Kaut es spētu izlikties
Ka Tu esi jau prom no prāta un sirds
Dievs, ja zini kā to spēt, iemāci kā nemīlēt
Kaut es spētu izlikties
Ka Tu esi jau prom no prāta un sirds
Dievs, ja zini kā to spēt, iemāci kā nemīlēt
kā nemīlēt
kā nemīlēt

Es negribu, negribu rudeni,
Bet ābolus dzidros – gribu.
Un baraviku burvību,
Bet ne rudens vientulību.

Es gribu saulainu vasaru,
Kad pļavās klusi dzied spāres.
Negribu pelēkās lietavas,
Kas izmērcē priekam spārnus.

Es gribu kā balti piesnidzis mežs
met aiz apkakles sniegu,
es gribu kā ejot zem kājām
gurkst sniegs,
bet negribu slapjdraņķi ziemu.

Es negribu sāpes nu vilšanos,
Tukšumu, vienaldzību..
Es gribu gaišu, godīgu
Un īstu mīlestību.

Bet tu tikai maigi pasmaidi:
„Rimsties, un baudi šo brīdi,
Un mierīgi visu „izgaršo”-
Jo viss kopā tas saucas – dzīve.”

Tas nav nekas slikts - pateikt kādam, ka Tu viņu mīli un ka Tev ir labi kopā ar viņu. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz velāku laiku. Dažkārt šis "vēlāk" nepienāk nekad.
Ja kādu mīlam, tas jāpasaka!

Saspied ciešāk roku manu,
Saspied tā, lai pirksti kaist,
Lai zūd šaubas, lai es manu -
Nav tas sapnis, kas var gaist

Es mīlu jūras viļņus, jo tie nekad nebeidzas...
Es mīlu vēju, jo tas nekad nepagurst man nest ziņs no Tevis...
Es mīlu saules starus, jo tie vienmēr atrod ceļu līdz manīm...
Es mīlu tumsu, jo tā atnes man sapņus par Tevi...

Saule rasu noskūpstīja
pašā rīta agrumā
pērļu pērles izbārstīja
vasariņas viducītī
pati gāja starodama
visu apkārt mainīdama
ziedu ziedus plaucēdama
mīlestību izsēdama
iemeta tev dvēselītē
gaismas pilnu kamoliņu
lai tas rit un tinas droši
cauri visai pasaulītei
lai tas gaismo tumšās takas
vēju vējos skanēt liek
dzīvesprieka melodiju
sirds lai vienmēr dzirdēt var.

Mīliet visus dzīves gaišos ceļus,
Mīliet vēju, kas pār laukiem slīd,
Mīliet savus darba draugus, dzīvi,
Mīlu saudzējiet kā skaistu ziedu līdz.

Drusku maizes, drusku ūdens svaiga,
Koka ēnu un Tavas mīlošās acis!
Par mani neviens sultāns nav laimīgāks!
Un neviens nabags nav skumjāks par mani ....

Tu sirdij atslēdzi man visas durvis,
Man acis vaļā bij, es neredzēju,
Man mutē dziesmas bij, es nedziedāju,
Tu tos kā putnus izlaidi no slazda.