Romantika, mīlestība

Tu esi zaļākā zāle,
kas mani pie dzīves sien,
Tu - pļava un debess pār pļavu.
Kur manas viskarstākās dienas
Un naktis viskarstākās.
Es stāvu par tuvu zvaigznei
Tāpēc stāvi vēl tuvāk man klāt.
/V.Ļūdēns/

Mani soļi kā akmeņi, kā krasti,
Tavi kā avoti.
Manas acis kā vēji, kā mākoņi
Tavas kā ezeri.
Manas plaukstas kā saknes, kā velēnas.
Tavas - kā zeltstarītes.
Tavi soļi uz mani iet.
Visam jāuzzied.
/V.Ļūdēns/

Ar skatienu, ko neizbeigšu minēt,
pie manis pienāci - tik pārsteigta, vēl jauna...
Pie manis pienāci un nosarku es kaunā,
jo sirdi noslēpt nepaspēju. Tu pienāci tik spēji
Ar skatienu, ko neizbeigšu svinēt.

Uzskatu sapņaino debesi zilo,
Klusajās naktīs, kad zvaigznītes mirdz.
Nejautā kamdēļ es mīlu tevi,
Ja sapņainām debesīm līdzinās sirds.

Māls.

Jums patīk zelts?
o, jā tas skaists, tas spīd un mirdz!
Jums patīk zelts...
o, jā tas dārgs, tā bagātība, greznība
...un posts
man labāk patīk ...māls...tas dzīvs...
to turot jūties brīvs
tas silts ar sirdi...sajūtu es to...
man labāk patīk māls...
tas nemelo...
(Bils)

Ar baltu mīlestību pie siltas sirds
Man ir šajā pasaulē jādzīvo
Un tev pieder tikai manas acis, kas mirdz,
Un tikai mirkli, kad tu viņas uzlūko.
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Es neteicu to nevienam,
ka es tevi izdomāju, no sapņiem un ilūzijām ,
es uzcēlu savu māju.

No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.

Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība...
/J.Poruks/

Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
"Tā ilgāk saglabāsies sapņojums".
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi -
``Par vārdiem vairāk saista apskāviens".
Cik sen tas bij... jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.

Tu esi kā elpa. Es Tevi elpoju - jūtu....
Pateicoties Tev - dzīvoju.
Bez Tevis mana sirds vēl brīdi sistu,
Tad tā stātu un līdz ar to-
Es nāvē kristu...

Kad tumšā naktī un zaļā zālē
Mēness kā kumeļš ganās,
Ieskaties ezeru miklajās acīs,
Jo tās ir manas.
Mīli mani.
(M. Zālīte)

Kamēr saule spīdēs,
Strautos ūdens būs,
It nekas šai dzīvē
Nespēs izšķirt mūs.

Nevienam nemanot
dzejolis tev veltīts,
Nevienam nemanot lietus sāk līt.
Un krīt no gaisa ūdens zeltīts.
Pār zemi, kur sapņi un dzejoļi mīt!!!

Es gribu Tevi kā sniegpārslu aukstu,
Sasildīt plaukstā,
lai Tu izkustu laimē.

Mīli mani franču mēlē,
Tev ir lemts šo stīgu skart.
Spēle, dvēseliski spēlē
Nu vairs nevar citādāk.
Ar visgrēcīgākām liesmam
Manā cellē sveces deg.
Ar vissvētākajām dziesmām
Sirds uz neprātību iet.

Mana dzīvība būs tavi sapņi,
Mana dzīvība būs tavas ilgas,
Mana dzīvība būs tavas sāpes,
Mana dzīvība būs tavs smaids...

Atnāku, kad čuči,
noglāstu maigi,
tik nemodinu-
vēl agrs..
vēl tāls ceļš man ejams,
lai atgrieztos..
pa īstam..
tik nenomaldīties ļauj,
MĪĻĀ!

Uz mana pleca tavas rokas
Kā divas baltas kaijas slīgst...
Ij kaijām nogurums klāt zogas,
Ij kaijas dažreiz krasta tvīkst.

Viss, ko es mīlu, sniedz tikai pusi no prieka, ja tu neesi līdzās, lai tajā dalītos....

Ērkšķu pārpilna dvēsele -
manai dvēselei vajadzīgs remonts - tajā vientulības roze vīst...