Romantika, mīlestība

Es vēlos Tavu smaidu un Tavas lūpas noskūpstīt..

Būs vienmēr uz pasaules kāds, kam bez tevis ir auksti, kāda roka, kurai vajadzēs tavu plaukstu, kādas acis, kuras ilgosies tava smaida, un kāda sirds, kura arvien tevi gaidīs. Proti sameklēt - tās acis, tās rokas, to sirdi.

Logā zīmēju-
Baltas rozes,
Lai tās Tev uzzied
Kā balti sapņi,
Kuros lemts paslēpties,
Kad skumji kļūst.
Logā zīmēju-
Varavīksnes tiltu,
Pa kuru pakāpties,
Lai vērotu spožākās zvaigznes.
Logā zīmēju-
Do, re, mi,
Lai pa notīm vari,
Izdziedāt mirkļus no pavasara.
Logā zīmēju-
Saulespuķes,
Lai tev katra diena
Ir kā spoži saules stari.
Logā zīmēju-
Mākoņu smieklus,
Lai tu arī vari,
Smiet līdz ar mākoņiem.
Logā zīmēju-
Zilas debesis,
Lai tās tev vienmēr ir blakus,
Ikreiz, kad sapņosi.

Es gribu par daudz...?
klau, mīļais!
Es gribu Tava būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst!

Tu jautāji, par ko gan Tevi mīlēt, Tu taču neesi nedz skaista, nedz ideāla.. Es atbildeeju, ka ne jau mīl to, kas ir skaists, bet skaists ir tas, ko mīl.

Pats nenojauzdams Tu labu dari man,
Ar to, ka šajā pasaulē Tu dzīvo
Kā vējš, kas pusnaktī pie Tava loga skan
Man vaigus noglāsta, pār mani līksmi plīvo..
/C.Dinere/

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda, telpa pēc telpas, pilda un ārda... viss ir tik pilns un nav vairs kur dēties... varbūt mums ņemt un 1 otrā iemīlēties?

Man visu laiku likās - lai mīlētu, pietiek tikai ar zemenēm pienā...
/M.Freimanis/

Pirms agrā nomoda jau jūtu:
Mīlu, mīlu!
..Un iekams plaksti veras, pamanu vēl es,
Kā tava acu debess manas savās nes.
Mīlu, mīlu!
/A. Eglītis/

Divus skūpstus sirdī savā
Es līdzi nēsāju -
To pēdējo, mātes doto,
Un pirmo, ko devi Tu.

Man gribējās tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā. Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā. Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzaļām sapņu pļavām. Man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm - manām un tavām..

Kad beidzot sajūtu es tevi savā tuvumā, tad ir piepildījies tas, ko lūdzu es klusībā...

Vakars vēls - acīs pamodās tavs tēls,
Acīs sniega pārslas birst,
Sirds bez tevis skumjās mirst...

Ar mani reizē mīla nenomirs,
Ar dzīvību tā reizē neizgaisīs,.
Tā visos ziedoņos kā zibensšautras dzirksts,
Pār zemi nāks un ziedus vaļā raisīs.
Uz zemes paliks tā, Lai skanētu,
Tev zaļā birzī putnu balsīs maigās,
Tās dzidro daili saskatīsi tu,
ik rītu klusā rasas lāses zaigā.
Un, staigājot pa dārzu rasoto,
Un reibstot balto ievu ziedu tvanā,
Tu jautāsi:-
- kas burvībā ir vērtis rītu šo?
Un nezināsi, ka tā mīla mana.

Jo spēks, ko tavu acu skatiens deva,
Ar ugunīgu elpu manu dzīvi skar,
-No pirmā skata iemīlēties nevar,-
Tā kādreiz teica. Tici man, ka - var.
(O. Vācietis)

Ja ar mīļo pēkšņi
Gadījies jums strīdiņš,
Tie, kas mīl, jo bieži
Sīku ķildu sāk.
Tad viens otram acīs
Paskatieties brīdi,
Dažkārt labāk nekā vārdi
Skatiens runāt māk.

Kur bēgšu no tevis,
Tu visur man klātu,
Tavs skats, tava elpa
Man mulsina prātu.
Kā rīta skaņa
Aiz durvīm tu gaidi,
Aiz visām puķēm
Tu slēpies un smaidi.
(K. Skalbe)

Es no mīlas nost vai sitos,
Divsimts gramos svarā kritos.

Tavu domu apsargāta
Es kā valdiniece justos.
Nespētu neviena bēda
Manu gaišo ceļu krustot.
Ja tavs tumšo matu vilnis
Nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
Blāvi aizslīdēs man garām.
Šalks ap mani rudzu druva,
Jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
Man bez tevis nedzīvota.
(Ā. Elksne)

Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.