Romantika, mīlestība

Es tevi atkarošu
eksistencei un varām
es tevi iekarošu
uz durstīgāk smilgām un skarām
es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām
lai dzīve tev nepaiet garām.
(K. Elsbergs)

Ir mīlestības pilna mana sirds un ir tik patīkami, ka varu to sniegt tieši tev...

Mīla ir mokas, kas spīdzina mani, bet dzīve ir ilgas, kas slīcina mani...

Mīlestību nevar pazaudēt - to var tikai sastapt vai nesastapt...

Kā es mīlu Tevi tā nemīl neviens,
jo domāts ir Tev,
sirdspukst ikviens!

Es tevi mīlu, trusīt!

Caur nakts zilgmi,
Caur vēju viegli,
Ar basām kājām
Pie eņģeļa steidzi.

Caur atkušņa plīdiem,
Caur pavasara smaržām,
Steidz eņģelisp pie tevis
Ar atplestiem spārniem.
/R.Šikore/

Sapnis ir mirklis starp šodienu un rītdienu....Izbaudīsim šo mirkli kopā un tici man, Tu no rīta pamodīsies laimīgs....

Ir wakars weels un
domaaju par tewi
un domaas man raadaas
tavaa maigaa sejaa
es eju klaat
un tu man saki:
Ir weels ej labaak
prom, liec mani
mieraa ssovakar
***
Jau kuro stundu
Es suucu melnu teeju
un domaaju tikai par tewi
***
Nez ko tu dariitu
ja tawos matos roku
Es peekssnni grendeetu
kaa agraak
***
Bij sestdieas vakars
es atminnaas grimu
Cik labi bij
ka kopaa mees bijaam
***
Bet nu vis ir beidzies
Un asaras saak birt
kaa dimanta peerles pakalnee
Bet zini ssai dziiwee
taa dazzreiz gadaas
***
Kad tewis naw klaat
es juutos miris
miris atminnaas
kuras nekad newar aizmirst
***
Bet tu jau zini
cik gruuti man iet,
taapeec es tev luudzu
neatraidi mani
neatraidi mani,
jo es tewi miilu..
**********************

Tu kādreiz prasisi man.
Ko es mīlu visvairak?
``Tevi vai dzīvi?``
Tu apvainosies un aiziesi,un nekad neuzzināsi,
Ka mana dzīve esi Tu!

Nevaru pavēlēt sirdij
Nevaru vairs valdīt
savas jūtas
Kad saskaras mūsu lūpas... :)*

Tu man...
Tava āda kā zīds.
Tavas domas kā mīts.
Tavā sejā mirdz rīts,
Kurš pienācis negaidīts.
Tavas acis tik skaistas.
Zaļgani zili tās laistās.
Tās manī tā raugās,
Ka sirds mana stājas.
Tava balss ir tik maiga.
Tā manī atskan tik liega.
Tavi mati tik brīvi.
Tie sapinuši manu dzīvi.
Tu visā esi mans prieks.
Es vienmēr būšu parādnieks.
Es nekad Tev nespēšu dot to,
Ko dev man kā sevi vienīgo.

....es baidos no taviem skuupstiem....es baidos no taviem glaastiem...es negribu pierast pie tiem...man ir bail, tik ljoti bail...tik bail sastingt tavaas rokaas...tik bail izsliideet no taam...tik bail sajust tavu elpu...ak Dievs cik bail...

Būt Tavā tuvumā... Ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tuvāk būt...

Es nevēlēšu Tev zvaigžņu lietu, kad vēlēšanos ir daudz, tām nav jēgas.
Es novēlu Tev vienu vienīgo zvaigzni, bet tādu, kura izpildīs Tavu viskvēlāko vēlēšanos.
Kad dzīvē daudz saldumu, tad zūd dzīves garša, tāpēc es novēlu tev vienu vienīgo torti, bet ar svecēm, kuras nopūšot, Tev piepildīsies iecerētais.
Kad apkārt daudz cilvēku, tas rada drūzmu, tāpēc nevēlēšu Tev daudz draugu.
Es novēlēšu Tev, lai tie draugi, kas tev ir pašlaik, ir tādi, kuri nāk kad tie vajadzīgi, iet, kad tie traucē un nelien ar padomiem, kad Tev pašam jāgūst pieredze.
Tāpēc tā: DAUDZ LAIMES DZIMŠANAS DIENĀ !!!!!!

Es tev nekad neteikšu atnāc.
Bet tas nenozīmē, ka tu nevari nākt.
Vienkārši dažkārt gribas
lai kāds ierodas pats
neaicināts!

Es gribētu saplūst ar ēnu,
Lai ietilptu Tavā plaukstā.
Un pačukstēt aizvērtām lūpām
Par saulrietam nozagtām liesmām.

Es ļautos būt piesieta elpai
Ar kūstošām vīnstīgu važām.
Lai pilētu Tev uz pēdām
Līdz izžūtu mākoņu malas.

Tad pieskartos Tavam smaidam
Ar vējam laupītām skavām
Kā ēna uz taureņa spārniem,
Lai aizmigtu Tavā plaukstā.

Vējš manus saldos smieklus
aiznesa, iemeta klēpī tev.
Re - tās manas kvēlās ilgas
lido pie tevis ? ņem!

Iepinies manos smieklos
kā manos matos.
Re ? tā caur attālumu
es uz tevi skatos!

Ieskaties manās acīs
kā savā spogulī.
Re ? tās jau tavas ilgas
mūsu mīlas šūpulī! ...

Kas ir mīlestība? Mīlestība ir iebrist sniegā, Kad mēness un zvaigznes Atmirgo tajā. Un ienirt meža klusumā, Jo mīlestība tur atbalsojas. Kas ir mīlestība? Mazs kucēns tev acīs skatās, Un luncina asti: ``Ņem mani - mīli mani!``
/Monika Zariņa/

Ilgas nevar ierušināt rudens lapās,
vēja dejas soļiem tavā pagalmā
piestās tās
un
aicinās,
vai vēlies
vēja ballē
virpuļot un reibt.
Saules smiekli čabēs tev zem kājām,
sirdī iesmelgs kaijas brēciens spalgs,
katru vakaru
kad vēja dejas solī
atmirdzēs kaut kas no vasaras.
(Dzintra Ķezbere)