Romantika, mīlestība

Reizēm man leikas,
Ka esmu daļiņa no Tevis
Varbūt pat,
Pusīte no sirsniņas Tavas...

...Un vēl par to es Tevi iemīlēju,
ka vienīgais Tu manus vieglos vējus
ar stiprām pavadām, ar drošām rokām sēji
Un tie vairs projām steigties negribēja.
Kā zirgi smaržīgajās Jāņu naktīs,
ar tumsu sapīti, ar zvaigznēm zālē,
ar baltām, nenopļautām pīpenēm
tie maigie, zīžainie,
tie siltie vēji.
Bet var jau būt,
ka Tevi iemīlēju
Bez visa tā, bez it nekā
tāpat kā tumsā taurenis uz liesmu skrēju
Un nesadegu - Tevī uzmirdzēju.

Es vēlētos būt ūdens lāse, lai lēni slīdētu garām tavam skatienam. Es būtu tik tīrs kā enņģeļu acis, es atvēsinātu un piedzirdītu! Tu apreibtu un iemīlētos!

Mīlestība ir tad, kad tuvība smaržo pēc saules stariem, kas tikko ieurbušies zemē, pār kuru nolijis silts pavasara lietus, un klusums ir tik paredzams, jo putni vienkārši vēl nav pamodušies un sapratuši. Tā ir mīlēt - un nekā citādāk!
/M. Freimanis/

Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus
daudz ilgāk.

Ja mīli, tad pacelies augstāk
Par mākoņu baltajiem spārniem.
Tver degošo sauli plaukstās
Uz zemi mīļajam pārnes.
Ja mīli, tad mācies sāpes
Ar uguni dedzināt sevī -
Uz laimi tik tas ceļ kāpnes,
Kas otram prieku ir devis.
Ja mīli...
(D. Avotiņa)

Pēkšņi aizliegta mīlestība, kā sarkana magone trīs...tu baidies, ka sveša balss šo puķi par nezāli sauks... Ai, kāpēc gan nezālei rūgtai zieds ir tik sarkans un īsts...

Es tevi mīlu ik dien - dienu no dienas -
Un esmu pie tevis, kaut simtkārt staigātu viena.
Es tevi mīlu ik nakt un aizeju nemanāma no rīta -
Vienīgi krēslas pelēki zaļo acu pavadīta.
Es tevi mīlu ikvakar, kad puteņo, pārslo tumsa, -
Spuldze noriet - tu esi mans ieguvums.
Es tevi mīlu ik austošu rītu. Ik rīt.
Tas ir viss. Viss, ko es spēju tev nodarīt.
(Dagnija Dreika)

Nenes man rozes, nenes man lilijas,
Kad pie manis ciemos tu nāc,
Tik aiziesim abi pa rasotu pļavu,
Kur naktsvijoles un madaras zied.
Kur naktstauriņi dejo un migla ceļas
Un sienāžu vijoles skan...

Kā es vēlos būt pie Tevis,
rīta rasā, nakts zvaigžņotajās skavās.
Kā man tas pietrūkst!!!?
Varbūt netici, bet lūdzu - notici tik šoreiz

es vēlos apskaut,
es vēlos pieglausties
es vēlos padoties
un nepakrist...
es vēlos dot
es vēlos teikt
es vēlos piederēt
un palikt...
TEV

Cik daudz vēl mīļu vārdu zvaigznēs man Tev ierakstīt!
Cik daudz vēl mīļu glāstu un kvēlu skūpstu man Tev aizsūtīt!
Es vēlos Tavu smaidu un Tavas lūpas noskūpstīt.

Pirms satiku tevi... mana dzīve bija kā balta lapa....
tad, satiku tevi un mēs to pierakstījām.

Mīlestība reizēm ir kā atvars, kas sevī ierauj,
un tu vairs netiec no tā laukā!

Pļavu, kur mīlēji mani
Izbaroja govīm.

Man ļoti garšos piens.

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.

Nekas vairs nav par grūtu<
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.
/J.Ziemeļnieks/

Basām kājām dvēselīte
rasas rītā iznāk.
Skatīties kā mazai zīlei
milzīgs ozols iznāk.
Nav ne lielu, nav ne mazu
šajā dzīvē iznāk -
ja ir liela mīlestība, tad viss lielais iznāk.

Basām kājām mīlestība
acu zilgmē iznāk,
lai ne pašam, bet lai savai dzimtai zemei iznāk.
Ja ne citam, tad nav pašam
mīlestības,
Iznāk-
ja ir sirdī labā gaisma,
tad viss mīļais iznāk...
/O.Vācietis/

Man vajag tā, lai vienmēr Tevi jūtu!
Man vajag tā, lai es caur Tevi būtu!
Man vajag tad, kad gaiši mirkļi krājas!
Man vajag to, par ko mēs nerunājam!

Man lemta laime
liela kā zeme
plaša kā debess
dziļa kā jūra,
jo uz zemes šīs
zem debess šīs
pie jūras šīs
dzīvo TU

Skatos uz pilošu lāsteku un domāju par Tavi...Katra lāse, kas nopil, ir doma par Tevi... un tad es sapratu, ka man nepietiktu ar izkusušu aisbergu.

Viss dzīves daiļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs dzīves nastu nepanestu,-
Viss dzīves mīļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs tumsībā un naidā dvestu.

Vārdā mīlestība ir 9 burti, bet reizēm cilvēki to burto visu mūžu.

Divi cilvēki dzīvo katrs savā pasaules malā un tad, it kā liktenim pakļaudamies, nenovēršami dodas viens otram pretī, un sastapušies kļūst tuvi uz visu mūžu:
viena upe saplūst ar otru, ciešanas un veiksmes tiek dalītas uz pusēm.