Grūtā brīdī

Tad, kad cilvēkam šķiet, kad viss ir zaudēts, tikai tad izrādās, ka ir iegūts tas, kas visvairāk ir nepieciešams.

each time u go away...i cry

Vecais puika, ko Tu činksti, klaigā!
Pasaulē jau nav kā pirmodien.
Ko Tu mīli, tas Tev iespļauj vaigā,
Kas Tev vienaldzīgs, pats pakaļ skrien.

Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!

Kad būšu debesu lāsīte uz
tavas zemes, teic
mākonītis,
kad mani sauks par pērkona
asaru, čukst mākonītis,
neaizliedz mani, nesaki mani
nepazīstam,
ļauj manī pabradāties
tavu bērnu pēdiņām
kā saulītēm. /V.Ļūdēns/

Kā latviešu Cojs viņš izdega ātri
Viņš brāzās tai virzienā
Prāta Vētra
Jo talants ir zvaigzne
Zvaigzne, kas mirdz
Jo talants ir dvēsele, mīlestība un sirds...

(Bils)

Es iekāpu liftā, liftā uz Nekurieni
Bet tas pēkšņi apstājās
Augstāk esot tikai Debesis
Kur tikai Nāve mūs aiznesīs

Šai liftā nav stāvu
Nav pogu, nav...Nekā
Tik liftnieks ? īsts džentelmens ? melnā frakā
Kurš godīgi dara savu darbu
Nogādā Dvēseles...TUR
Tur, kur it kā nav Nekā
Tur ? Nebūtībā

Man kļuva, ja godīgi, baisi
Es redzēju to cilvēku acis
Kuri devās Turp, augstāk
Es redzēju viņu Dvēseles

Es iekāpu liftā
Liftā uz Nekurieni
Es piedzimu...
(Bils)

Aiz-miršana ir labāka par no-miršanu, bet reizēm tas ir viens un tas pats.

Laime ir tikai mirklis,
Oāzes sala, sauss irklis.
Tad aizplūst viss prom
Un kļūst tāls,
Un ir tikai viens,
Varbūt šķitums ?
Kalna virsotne apvārsnī tur,
Aiz kuras ir kritums.
Un atkal būs kāpums ?
Ilgs un sūrs,
Lai brīdi pabūtu tur.
Jā, laime ir tikai mirklis.

(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Cik pasaule daudzveidīga!-
Ir debess, ir vanags, ir lode,
Ir zemenes tavā saujā,
Ir šosejas skumjā stīga...
Cik vienāda nebūtība!
Nav tevis, nav skūpstu un smieklu,
Nav ābola kailā zarā,
Nav Jāņuguns karstās stīpas...
(A. Ločmelis)

Ir pienācis atkal rudens.
Un nu jau laikam pēdējais -
Krīt kokiem pēdējās lapas,
Un mēs viens otram sakam pēdējos vārdus.
Šie vārdi ir visnozīmīgākie -
Jo tie ir pēdējie.
Tie jāpaņem mums katram ceļa maizei līdz.
Es aiziešu pa līdzenu ceļu,
Bet tu droši vien pa tīrumu,
Jo tev tā ir taisnāk līdz pieturai.
Bet es iešu uz mājām,
Jo šovakar vairāk man pieturas nebūs.
Tu aizgāji no rudens ziemā,
No Mīlestības
Baltā
Sniegā...

Nenostādi sevi žēlojama nabadziņa lomā. Tie, kas spēj uzņemties atbildību par notiekušo, vairo savu spēku.

Vēl ilgi kalnā raudās priedes, vēl ilgi kāpās zari šalks, vēl ilgi klusās sāpēs - pēc tevis sirds mana sauks.

Nenožēlo,ka nepiepildījās tavi sapņi: Nožēlojams ir tikai tas, kas nekad nav sapņojis.

Ne pazemība pazemina, ne augstprātība paaugstina, bet vienaldzība, katrs zina, tā cilvēcību nogalina.

Tev uzticīgam jābūt sev līdz galam. Un sliekšņi jāpārkāpj, kur citi klūp.

Viņa skatījās man acīs
Es taču neesmu Dievs
Viņa gaidīja, ko tās sacīs
Acis
Dvēsele sažņaudzās, Dvēsele juta
Viņa vēl cerēja, viņa gaidīja to
Ko es nespēju vairs dot
Piedod!
Es tevi saprotu
Vismaz man tā liekas
Ir grūti būt liekam
Piedod! Lūdzu piedod!
Es iedošu to, noteikti iedošu to
Atver savu Dvēseli, nebaidies...
Uz palodzes sēdēja putniņš, nez no kurienes uzradies
Viņa paskatījās man acīs
Viņa smaidīja
Aizlidojot...

(Bils)

Kaut slāpes katrs mirklis nes,
ir jāprot dzesēt tās -
pa mazai lāsei dzeru es
no krūzes sūrākās.
Un sūra mana laime zied,
kā pļavā vērmeles -
ja varētu pēc citas iet,
to nedarītu viss.....

Par visu dziļāk cilvēku sirdīs prot ieskatīties tās acis, kas daudz raudājušas.

Šķiet dzīve dažreiz īsta jezga, vai redzi sākumu un beigas?
Bet jācenšas dzīvi neuzlūkot kā kūstošu sveci.
Tā ir kas līdzīgs brīnišķai lāpai, kura uz mirkli nonākusi manās rokās un,
kurai es gribu likt liesmot pēc iespējas ilgāk un gaišāk....