Grūtā brīdī

Ticība palīdz dzīvot.

No kausiem guruši, ko lejam
Bez cerībām, bez bailēm ejam
mēs dieviem pateicību paust,
par to, ka cilvēkbērna sirdij
nav nolemts pukstēt mūžudien,
par to, ka jūras dzelmi dzirdīt
reiz visām upēm jāaizskrien.

Kad viss ir zaudēts paliek nākotne...

Ja dzīve tev liekas grūta
Un pēdējās cerības irst,
Tad nespēkā nenokar galvu,
Bet smaidi, kaut asaras birst.

Vienīgais, kā dēļ ir jāraud, tas ir tuva cilvēka zaudējums, pārējais viss ir pārējoš...

Turies un dzīvo tālāk!!!

Viss pret labu griežas,
Viss uz labu iet,
Vien šo brīdi ciešāk
turi mani ciet.
Man šai dienā melnā
Pietrūkst tieši tik,
līdz pār aukstiem pelniem
pirmais zaļums dīgst.
Kamēr kāja atkal
Slīkšņā stigu rod,
kamēr acīm atkal
jaunu gaismu dod.
Drīz jau pūpols metīs
miglu grāvmalēs,
viegli violetu
bērzs jau sagšu nes.
Viss pret labu griežas,
viss uz labu iet.
Tikai panāc, panāc
pretī man mazliet.

Rūgtums nav ausis kurlinājis,
Gurums nav acis aklinājis,
Tevi es dzirdu, tevi redzu,
Vārdus no jauna sirdī dedzu.
Telpā tavs tuvums smejas, zvana,
Ak, tā ir dvēseles mocīšana! -
Pieskārties lietām kā maigām sniedzēm,
Zinot - pats esi neaizsniedzams.
(A. Ločmelis)

Katrs cilvēks laiku pa laikam jūtas vientuļš, bet ņem vērā, ka uz zemeslodes ar tās 6 miljardiem iedzīvotāju, vientulība ir drīzāk dvēseles stāvoklis...

Ik pārbaudījums labu dara, jo skaidri apzināties liek, cik uzveikt grūtību tev vara un kur vēl spēka nepietiek.

Tie stiprie, tie sit visgodīgāk, tie gļēvie - tie dzeļ viskodīgāk.

Man sacīja - viss zied un pārzied,
viss aizmirstas uz pasaules.
Es sacīju - tas, kurš vairs nemīl,
ir kā koks, kuram mizu noplēš - žūst..
Ir vārdi - mīļš un mīļotais..
Šī pasaule nu reiz ir tāda,
ka mīlestību vajaga ikvienam...

Mums atkal spārnos jāceļas, kaut jūtas sāpju saēstas, kaut dvēsles krāsas izdzēstas, kaut nav vairs palicis nekas....

Tik klusi svece deg ....
un gaismu dod kā cerību.
Un vaskam kūstot asaras tik nemanāmi rit
bez skaņas, bez nopūtas ...

Let the magic dry your tears and heal your heart....

Ceļš uz dvēseli un kāpiens kalnā jāveic vienatnē, tikai nav jābūt pārliecinātam, ka Tu to dari viens...

Kad sāpes ir tevi piespiedušas pie zemes,tad atliek tikai viens ceļš - uz augšu.

Mani sit,gāž gar zemi,
Es ceļos un eju.
Mani sit,gāž gar zemi,
Es ceļos un eju.
Mani nesit un negāž jo es necēlos,bet sāku rāpot.
Es rāpoju,rāpoju uz priekšu...

ir kāds pārbaudīts paņēmiens:
ja tev klājas grūti...
atrodi cilvēku, kam klājas vēl grūtāk un mēģini viņam palīdzēt!!!
Dzīve iegūs jēgu, dvēseles tukšums aizpildīsies!

Sakod zobus ciešāk,
Vaids lai nevar izspraukties;
Tev vel visa dzīve priekšā- Nedrīkst mirklim padoties!