Grūtā brīdī

Paliec pie manis, laime, neaizej - jo tu esi mana laime, citiem tu nederēsi....

Ja man gadās manā gaitā,
Ka kāds mīlu manim dāvā,
Es to mīlu lieku sirdī
Pašā dziļā krātuvītē.
Tur nekad tā nevar pazust,
Pat, ja sirdi pušu šķeltu.
Vēl tas dziļums neizzustu...
(Rainis)

Smejies, un pasaule visa
Līdzi ar tevi smies.
Raudi, bet zini - viss velti,
Vienmēr tu raudāsi viens.

Ak kāpēc aiziet Cilvēki
Vēl vakar ...tavu balsi...
Ak kāpēc aiziet Cilvēki
Man dažreiz paliek baisi

Jā... Dvēseles tās mūžīgas...
Bet kāpēc... kāpēc aiziet cilvēki
Vēl vakar... tavu balsi...
Ak kāpēc... dažreiz paliek baisi

Tā saprotu jau ...Cilvēki un ...Pasaule
Tā Dieva spēle...Ideja...Bez seguma?
Jā...Dvēsele jau mūžīga...
Bet...
Bet kāpēc...kāpēc aiziet Cilvēki
Vēl vakar ...tavu balsi...
Ak kāpēc...kāpēc aiziet Cilvēki
Man dažreiz paliek baisi
(Bils)

Ne pret visām sirdsāpēm zāles pārdod aptiekā.

Iet bojā pasaules,
Un dvēseles iet bojā,
Ne nāk, ne paliek te,
Iet tikai projām.
Bet, kurš gan pasacīs,
Varbūt no jauna rodas,
Un nevis projām iet,
Bet - tālāk dodas. /A.Skalbe/

Kad tu esi priecīgs, tad ieskaties dziļi savā dvēselē un tu redzēsi, ka tevi ielīksmo vienīgi tas pats, kas tevi apbēdinājis.

Dienas paiet,
tik žēl tās zaudēt,
un negribās
tās projām laist..

tik vien es lūdzu
kad ir ļoti grūti
vien pasmaidi,
un smaids Tev pretī būs..

/Jānis Damroze/

Labo vārdu ir daudz par maz,
daliet tos, lai ir tev un man.
Varbūt kāds dvēselē aizkeras,
Un uz brīdi kā zvaniņš skan.

sometimes its hard to believe that u remember me.....

Pagriez savu seju pret sauli un gaismu, tad ēnas ir aiz muguras! Ej savu dzīves ceļu tā, lai ēnas tevi nespiež!/Kārlis Ulmanis/

Mūžs par īsu, lai pie vienas uzvaras mēs apstātos. Mūžs par garu, lai par vienu kļūdu mūžam lādētos.

Priežu adatās
Smalku tīmekli veru -
Šuju daudzās dvēseles
Rētas ciet....

Glāb mani, jūra,
es slīkstu!
Slīkstu atmiņās, veltīgās gaidās,
un pat cerību salmu
man te krastā nemet neviens.
Sasmēlies mutē bijušu skūpstu sīvums,
bijušu glāstu paisums pār galvai man kāpj.
Jūra, es esju pie tevis,
lai vaigi, ja kādreiz kļūst sāļi,
no tava putainā viļņa degošā valgumā sūrst,
ja vaids, tad no vēja dūres,
kas negaidot pakrūtē cērtas,
ja smeldze - tad tāpēc,
ka saulei,
rietā iztekot, grūti mirt.
Glāb mani, jūra,
tu viena lielāka esi par mīlu,
plašāka esi par ilgām
un vienkāršāka - kā glāsts.
Glāb mani, jūra, es slīkstu!
Man jāmetas tālumos tavos,
lai atkal par cietu zemi
kļūst atmiņu saēstais krasts...
(V.Belševica)

Nav ko trakot labāk ejam
grīdas lakot :)

Apklust tava sirds un zvaigzne dziest?
Uz zemes pēdām balti sniegi snieg?
Kādēļ tava saule tik ātri riet?
Tu maniem smaidiem varēji vēl pretī smiet?

Pēc tam...
Tu teici lūk...
Tā beidzas viss kas reiz bijis ar miljons asarām...
Bet varbūt tava sirds vēl to jūt...
Kā smaržo debess kad lijis pēc tūkstoš asarām...
Un es meklēju sevi telpā starp tavām pasakām...
Un es lūdzu par tevi, ļauj sev` saskatīt...
Es baidos tev lūgt, vēl blakus tev būt..
Un mācīt tev laiku apturēt, mirkli iemīlēt...
Es baidos tev to lūgt...
Un laimes tik daudz, bet laika tik maz...
Man vienai nepaspēt to visu iemīlēt...
Es baidos tev to lūgt...
Bat varbūt tu...
Pēc tam vairs nebūs nekā...
Ttikai sapnis par tevi un tūkstoš vasarām...
Bet pat tad es būšu tepat...
Zeme smaržos, kad līs pēc manām asarām...

Kur tu esi laime mana?
Kādās sētās tevi gana?
Kad tu beidzot mājās nāksi?
Manā sētā dzīvot sāksi?

Paliec sveika,mana vasara
Tā nav sāpju,bet gan prieka asara.
Nolemtība zina,kas viņai jādara,
Tā nevienam savu ceļu neprasa.
Citam nežēlīgi īsu gaitu nosaka,
Citam garāku,bet to jau neviens nezina.
Mani sapņi ziemas elpu sajuta
Apsarmoja,sasala,pirms spārnus izpleta.
Viss reiz beigsies,arī mana vasara,
Tā nav sāpju,bet gan prieka asara.

Esi vienmēr kā degošs sārts,
Kas mūžam deg un nekad nenodziest.