Grūtā brīdī

Laime kur esi, kur paliki
Kāpēc no manis aizgāji?
Lai arī ko es darīšu,
Tevi Laime gaidīšu.
Tu atnāci un savas rokas uzliki,
Un es jutu siltumu, ko Tu man iedevi.
Bet vai tas ko iedevi, turpināsies mūžīgi?

Man tagad ir smagi,
Bet vienu es spēju just -
Ja kādreiz kaut mirkli biju tev dārga,
Tev nevar viss mirklis zust.

Tu zini ka vienmer busu es, bus tadi cilveki kuri tevi miles... kuriem nebus par tevi vienalga... kuri sapratis, atbalstis, miles un cienis! nesapinas, nedaris launu! tev vienkarsi ir jaapzinas ka esmu dzimusi prieks tevis... es

Sometimes its hard to believe that u remember me

Lai zinātu cik ūdens ir silts vai auksts upē jāiebrien...

Tici nākotnei un dzīvei
tici tam, ko saka sirds
Tici zvaigznēm debess tālē
Kas virs galvas spoži mirdz!!!

Tai ielejā pakavēsimies,
Kur bites ap dvēseli dūc
Un baltbalta ābele
No vēja saudzību lūdz...

Nav tādas nakts, pēc kuras neataust rīts.
(V. Rūja)

Tev gribēju pačukstēt, ka liekas tevi mīlu.
Bet mēs stāvējām pūļa vidū. Palika kauns.
Tev gribēju pateikt, es esmu TUR.
Bet tu tā savādi paskatījies. Nobijos.
Gribēju jau arī tev zeķes noadīt. Bet nemāku.
Gribēju pateikt ko skaistu. Sajuka vārdi.
Gribēju dziedāt tev dziesmu. Nodega māja.
Gaidīju tevi vakar, aizvakar, un vēl senāk,
Gribēju pateikt ka māku lidot.
Gribēju pateikt...
Tik daudz kā gribēju pateikt.

Tu tā arī neatnāci...

Un es vairs nemāku runāt.

Justies kā eņģelim, spēt saklausīt savus smieklus un katrā peļķē ieraudzīt debesis!

pelēkā dienā tu zini
kaut kur aiz mākoņiem augstu
tā saule spīd tik un tā
turi saulīti rokā
tā kastanī ieslēpta
un klusi tev
uzsmaida
/Burve77/

Lēni aizver acis un sapņot sāc:
Tu zvaigzni redzi, cik spoža tā?
Nebaidies, droši kaut ko pajautā!
Lēni aizver acis un sapņot sāc:
Tu jūti, pēc tevis saule ilgojas?
Nebaidies, atver acis un apskaties!
Un klusi, klusi tevi modinās kāds,
Tu pamosties un nebaidies,
Droši ceļā doties sāc!

Tā tagad daudzi saka un daudzi vēl teiks
Šīs skumjas Tavējās laiks pieveiks
Bet, lai ar cik ātri laiks spētu skriet
Ir tādas skumjas, kuras nepāriet...

Neskumsti,ja ir skumji un grūti ap sirdi,
Tas, kas ir bijis,sen ir aizgājis,
Nevajag maldināt savu sirdi,
Ja nevari tam atrast atrisinājumu,
Paliec ar sevi,
Un nedomā neko sliktu,

Viss kas var gadīties dzīvē,
Bailes,mokas,sāpes,ciešanas,
Tam visam ej pāri,
Neskaties atpakaļ,
Jo taku aizpūtīs vējš,

Nemaldini savu dvēseli,
Neliec tai strauji virpuļot ap sirdi,
Neaplido savas jūtas,
Seko savam mērķim,
Kas ved tevi uz priekšu,

Neskumsti un neskaties atpakaļ ceļup....!!!!!

Vai tiešām eņģeļi ir
Arī slimajiem, dzērājiem, citiem
Ja viņi ir, tad kur tie mīt
Vai varam mēs tos saskatīt
Vai tikai tukšums,
tukšums dvēselē un gaisā virmo
Eņģeli, ja tu esi
Ņem mani pirmo
Ja esi...
***
Tai brīdī, kad dvēsele aiziet debesīs
Kaut kur uz zemes sāk snigt sniegs
Kliegs
Kaut kur uz zemes tai brīdī
Kāds piedzims
Saule lēks
Spēks
Enerģija atbrīvosies
Dosies
Tai brīdī
Dvēsele debesīs
Aplis šis nebeigsies
Kaut kur uz zemes šīs pašlaik snieg sniegs...
(Bils)

Un tūlīt noticēšu, tā oglīte jau krūtīs gail, un tad no visa, ko es spēšu, man dažu brīdi būs pat bail.

Tas laiks bez tevis -
Kas tas bija?
Laiks pierast, izturēt,
Laiks saņemties.
Tas laiks bez tevis-
Kas tas būs?
Laiks saņemties,
Laiks paskatīties acīs.
Tās acis, kuras cauri redz,-
Ko sacīs....

Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!
Es zinu to dziesmu,ko dzied lapas,kad rudenī trūd.
Es zinu to ceļu,pa kuru dūmi debesīs zūd.
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!

Atstājiet mani!Un Ļaujiet man vienam iet!
Es zinu,cik skaisti pusnaktī pūce dzied.
Es kokus kā cilvēkus jūtu.Un tie mani kā koku jūt.
Atstājiet mani!Ļaujiet man vienam būt!

Es negribu ar jums ēst maizi un pacelt skanošas glāzes.
Kad pār galvu aizlido dzērvju kāsis,
Es aizeju.
Kad es esmu viens,nekas manī nepazūd.
Ļaujiet man vienam būt!

Noņemiet no mana pleca savas rokas!
Lai paliek ar mani mana nelaime un manas mokas.
Man jāsaprot pašam,cik dziļi un kas manī trūd.
Ļaujiet man vienam būt!

Manu prieku ļaujiet satikt man ceļā vienam.
Es nebridīšu to braslu,pa kuru mēs visi brienam.
Es negribu uz jūsu striķa kā krekls starp krekliem žūt.
Ļaujiet man vienam būt!

Vai jūs zināt,cik grūti ar savām saknēm karot?
Vai jūs zināt,cik grūti no maza pumpura žuburos zarot?
Jūs es iegūšu pēc tam.Tagad gribu es sevi gūt.
Ļaujiet man vienam būt!

Un ja ceriņa zars
Nenesa gaidīto prieku.
Kur tas sacīts ka laime
Nevar atbrist pa sniegu?

Cilvēki dzīvo un ar neredzamām saitēm pieķeras cilvēkiem, kas ap viņu. Bet šķiršanās brīdī saites savelkas un trūkst kā vijoles stīgas, žēli skanēdamas un katru reizi, kad sirds saites irst, cilvēkam gauži sāp.