Ir iestājies klusums un apstājies laiks reiz...

Ir iestājies klusums un apstājies laiks reiz atmiņā izgaisīs tev mana seja tik paliks šīs rindas ko rakstiju tev un milzīgs tukšums uz tava ceļa bet pienāks reiz brīdis, pēkšņi apstāsies tu kājām trīcot, kā zemē iemiets un sirds tava apjautīs zaudējumu ko atgūt tev nebūs vairs nolemts un pēkšni tik mīļa tev izliksies sirds kurai virsū ar zābaku kāpi bet blakus neviena - tik tukšums balts kas nespēs remdēt šo smeldzošo sāpi un atkal tev izliksies svarīgs it viss par ko tavas lūpas nicīgi smēja bet tos vārdus tev neviens vairs nesacīs tos aizpūta rudeņa vējā vairs nebūs tās mazās mīlošās sirds kas tev pretī kā pumpurs plauka jo tas nokalta pelēkā tuksnesī jo to nokāva elpa saltā un nebūs ne sapņu ne ilūziju jo nevar laimi izmērīt rubļos ritēs pelēkas dienas, jo sapņus tu iemini latgales dubļos un tajā mirklī būs mirusi sirds par ko lūpas tik nicīgi smēja ir laime kā putns kurš nosala un kuru aizpūta rudeņa vējā