Romantika, mīlestība

Katram ir savs atslēgas vārds,
kas atver savas durvis.
Kādam tas ir lūdzu vai paldies,
Bet kādam tas ir es tevi mīlu.
Man vienalga,
Kāds tas vārds,
Galvenais ka durvis slēdz.
Ne tās parastās, tās ne,
Bet tās sirdsdurvis, tās gan.

Sirds es Tevi nesaprotu
Raudaat gribas man vai smiet,
Es tev visu,visu dotu
Ja tu pierimtu mazliet

Es tev atdošu savu spēku,
savu miegu un bezmiegu došu,
Lai tikai tu redzētu logā
Mēnesi nesāpošu...

...Un tikai rasu pirksti skar
un paliec Tu ar tukšām rokām.
Daudz tādu brīžu jāpārvar,
Lai mīla nekļūtu par mokām.

Es tevi mīlu.Viršu trakums tvan.
Vai mums nav abiem viena asinsrite?
Tu sila ziedu cimdus adi man,
Lai mīlu es kā sila ziedu bite.
/J.Peters/

...Un viss tikai vienreiz un vienreiz, arī Tavs mīlošais skats, bet tikai tajā Tu esi pats. Tu pats...

Kā atradu, pat nesapratu to -
No visiem logiem - tikai Tavu vien.

No visām rokām - tikai Tavējo.

Ko gan vārdi spēj sacīt?
Nojautas, nojautas vien,
rokas spiediens, skats acīs,
vieno mūs, saista un sien.

...Es tavu acu zvaigznēs raugos neapnicis,
kā savu likteni es justu viņu gaismā
un manu dzīvi svētītu to mirdzums...
/Ē.Raisters/

Rīta svaigums
Tev uzpūtis savu elpu...
Vēja svaigums
Tev matos iejucis....
Ziedu svaigums
Tevi pašu apdvesis...

Ikreiz man sapnī pagadās
Tumšsārtas ķiršogas..
Tu saki - tās būšot asaras...
Bet man šķiet, tie skūpsti,
Kas lūpās mums aizmirsās,
Pirms nogurums aizslēdza tās....

Es gribu būt tumši zaļš ozols,
Lai tu kā ābele balta manā pavēnī ziedi.
Un mūžs mums aiziet
Vienam otrā kā brīnumā skatoties.

Prieks ir izstarot un izdalīt.
Izdalīt to, kas mums pieder,
vienalga, vai tā būtu maize vai māja,
doma un sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem.

/Zenta Mauriņa/

Mīli jokot, bet nejoko mīlot.
Ņem spēkus rītdienai
Ar ko kalnus gāzt
Ar ko drupināt.

No ielas atskan trolejbusa skreja,
Un mijkrēslī, ko vakars lēnām auž,
Kvēl tavu lūpu sārtums palsā sejā
Tik valdzinošs, ka sirdi pušu lauž.
( A. Imermanis)

Ar tumšo lietus padebesi,
Ar sauli, kas tev acīs zvīl,
Jā, tieši tādu, kāds tu esi,
Sirds tevi neprātīgi mīl.

Es kūstu Tavā priekšā,
Mans ienīstais un riebīgais,
Mans mīļais un vienīgais!!!

Kā senā pasakā, kā dzejā sirmā,
Par visu skaistāka ir mīla pirmā.

Tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena? Varbūt man parādīties vēlreiz?

Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
(Z. Purvs)