Romantika, mīlestība

Kad enģelītis tavās acīs ieskatās, viņš apjūk un neprātīgi iemīlās,
vairs nealkst tas debesīs uzlidot, bet mūžīgi palikt pie tevis!

Ja paliek skumji ap sirdi
tad es tevi mīlu,
šos vārdus dzirdi.
Iedomājies, ka pie jūras sēžam abi,
un cik kopā mums ir labi.
tad sniedzamies viens pie otra tuvāk,
un skūpstu tevi vēl maigāk.

Piedod...

Piedod man, ja kādreiz lūpas manas,

Tev smaidā atklātā un īstā paužas.

Ja neizteiktus vārdus grib tev sacīt,

Bet attapušās, paliek nopietnas.



Piedod man, ja kādreiz acis manas,

ar Tavām sastopas,

Ja tās kā apburtas grimst Tavās dzelmēs,

Bet pēkšņi apmulsušas novēršas.



Piedom man, es negribēju, tiešām,

Tā neatļauti tevi mīlēt.

Bet zini draugs, ir ļoti, ļoti grūti,

Kaut ko šai muļķa sirdij pavēlēt.

Es Dievam lūdzu ziedu, viņš iedeva dārzu.
Es lūdzu upi, man iedeva okeānu.
Es lūdzu sauli un saņēmu Tavu smaidu.
Es lūdzu eņģeli, man norādīja uz Tevi.

Vakarā, kad saule riet, Vēlos es pie tevis iet, Vēlos mīlet, skūpstīt, glāstīt Un par sevi blēņaas stāstīt, Un tad vienīgais tu būsi, Kas par mīļāko man kļūsi!

Es zinu to, ka gribu Tevi samīļot
Tu zini to, ka ceļš uz manu sirdi
Celts tikai tev.
Mēs zinām to, ka kopā mums
Jābūt ikdienu.
Lai stiprinātu to, ko jūtam abi mēs
Lai visi zina, ka esam nu mēs kopā
Un lai pat nemēģina!
Izšķirt mūs neviens!

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs... Tikai tu un es, tikai 2 mēs... Tikai neatstāj mani, tikai neatdod nevienam, ja reiz mana mīlestība lemta tikai tev!

Nav nozīmes attālumam,
jo šovakar satiksies domas!
Nav nozīmes tumsai,
jo debesis gaišumu sola!
Nav nozīmes solījumiem,
jo šovakar - vienīgi ilgas...
Ir nozīmes visam
par ilgām,vēl ilgāk,vēl ilgāk!

Sajust vēlreiz tavu elpu,
tavos glāstos vēlreiz slīkt.
Aizpildīt šo tukšo telpu,
kura manā sirdī mīt!

Mīlestība kā stīga-
sākas sirdī, ietiecas debesīs.
Skrien garām vēja pirksti
un uzspēlē sonāti,
uzspīd velīnā rudens saule
un notis izskan kā skūpsti.
Es tikai nesen sapratu,
ka arī starp manu un tevi ir stīga.
Kad sapņos dzirdu Mazo naktsmūziku,
to izpilda tavas mīlestības pilnās sirds,
tavas mīlestības pilnās elpas
simfoniskais orķestris.
Kad eju pa ielu,
tavas mīlestības pilnās domas
riņķo ap mani kā naktstauriņi
un gaiss tā dīvaini žūžo.
Mīlestība vienmēr ir stīga.
No sirds uz sirdi.
No vientulības uz pasauli.
No dvēseles tumsas
uz dievišķo gaismu.
Vienīgi mīlestība dara dzīvu!!

Tālu, tālu saule lec,
Tālu dzīvo Tu un es,
Lai gan Tevi neredzu,
Tomēr Tevi dievinu.

Durvis, pie kurām klauvēt, un zvanu poga ir visdebešķīgākais izgudrojums ceļā pie cilvēka. Tās māca gaidīt un pie viena saprast - kāds gaida tevi. Tāpat ir ar ceļu uz cilvēka sirdi un sirdsdurvīm, lai gan tās ir neredzamas. Sirdsdurvis, tāpat kā rozes zieds, vienmēr veras tikai no iekšpuses. Mīlestība to zina. Mīlestība priecājas nevis par atvērtām durvīm, bet par atvērtu sirdi, nevis par klātu galdu, bet par atklātu valodu.(V. Zvaigzne)

Mēs gribam viens otru sajust un pasaulē šajā pazust, kaut uz stundu, divām un bez liekām ziņām. Es nezinu vai tas mums būs pa spēkam, līdz šim mēs no tā bēgam, bēgam, bēgam.

Man tīk tā rozīte starp Tavām kājām slaidām,
Tā pilna slēptu cerību un .... neviltotu gaidu...

Es gribu sēdēt ar tevi jūras krastā
Ar tevi vērot kā karogs plīvo mastā
Pierast pie neparastā
Es būšu tava cerība
Kas nekad nepametīs
Es būšu tava ticība
Kad citi nesapratīs
Kad visa pasaule liksies auksta
Tevi sargās mana siltā plauksta
Un no jebkura posta
Tevi sargās mana miera osta
Es būšu tava vēlēšanās
Es būšu tava fantāzija
Vēja šalkoņa priedēs
Un tava kabatas baterija
Tikai tev es gribu dāvāt smaidu
Tikai tevi vēlajos vakaros gaidu
Es būšu tava mīlestība un sapnis arī
Tu zini - Mīlēšu tevi ziemā, gan pavasarī
Es būšu tava siltā sega
Kad iesnas tevi mocīs
Es būšu stipra mūra siena
Kad vētra kokus locīs
Ar tevi gribu uzkāpt augstākajā kalnā
Ar tevi nebūs auksti pat bargākajā salnā
Ar tevi raudāt, smieties, kliegt un klusēt
Klausīties kā sitas sirds un ļaut tai pulsēt
Es sagaidīšu ar tevi katru saules rietu
Lai kur tu būtu, lai kur tu ietu
Un kad pieturēs gala stacijā
Mans pēdējais elpas vilciens
Es tad būšu - viss, ko tu vēlēsies...

Es atkailināšu tavu dvēseli skūpstu pa skūpstam, līdz sajutīšu kā tavs augums nolīs pār mani kā lietus, līdz katrs tavs elpas vilciens piederēs vienīgi man!

Ar prieku uz lūpām es atminu TEVI,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu TEVI,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu TEVI,
Jo kvēli un karsti mīlu TEVI!!!

Kā ziediņš zils, kā saulesstariņš silts, tu esi manas dzīves dārgumiņš

Viena pagale nedeg,
Sena paruna māca,
Katram cilvēkam vajag
Otra cilvēka glāsta.
Otra sāpes un priekus,
Otra sapņus un ilgas,
Diviem cilvēkiem vajag
Vienas debesis zilgas.

Ko tas līdz, ja cits par Tevi labāks,
Ja tam pretī neskan mana sirds,
Ja man zvaigžņu skaidro gaismu glabā
Debesis, kas Tavā skatā mirdz,
Ja es Tevī atradusi esmu
To, ko sakne zemes dzīlēs smeļ,
To, ko zaļo kļavu šalkas dvesmo:
Spēku, kas pret sauli ceļ.
/Ā.Elksne/