Novēlējumi

Ar sievišķību trauslu, cēlu,
ik dienas tu starp ļaudīm ej,
no sevis labestības gaismu
caur smaidu viņu sirdīs lej.
Tu proti atrast labu vārdu,
ikvienam, kas tev pretī nāk,
un arī mierinošu glāstu,
ja kādam ļoti, ļoti sāp.
Lai vēlēšanās piepildās ikviena,
prieks, laime, mīla ceļā kvēl,
to šodien, tavā vārda dienā,
no visas sirds tev vēlu es.

Ja tev dzīvē gadās bēdas,
Raksti tās uz kājas pēdas.
Kā tu pēdu zemē liksi,
Tā no bēdas vaļā tiksi.

Tu reizēm par sevi priecājies, Tu reizēm ar sevi klusībā lepojies, Tu reizēm uz sevi dusmojies, un reizēm par sevi pat pasmejies. Nebaidies, dusmoties un pasmieties, jo mūsu dzīve ir tā skatuve, kur aktieris un režisors esi tu pats!

Cilvēki daudz domā par pagātni/nākotni, reti, kad par tagadni. Vienīgie, kas domā par tagadni ir bērni. Tad būsim kā bērni - laimīgi šeit un tagad, nedmājot par to, kas bijis vai vēl tikai būs.

Lai nekad nepietrūkst smaidu -
Ne to, kurus saņem,
Ne to, kurus citiem dāvāt!

Lai no rīta pamostoties, smaids Tavā sejā rotājas kā saulstariņš ielocīts! (Jānis Polis)

Sievietes sapnis.
Jūs domājat - noteikti vīrietis?
Nē, viņš ir ikdienas daļa.
Jūs noteikti sacīsiet - bērni.
Nē, bērni ir dzīvības daļa,
mūža rūpes un priecīgais skaļums.
Bet sapnis zied tuksnesī smilšainajā,
no kura gaidītai pārbraukt mājā
un vakaros brīvai un gurdenai
ar sevi un pasauli saskaņā,
neizgaistošā smaržu pilienā tinoties,
ticībā rītdienas brīnumam aizmigt.
(Lija Brīdaka)

Lai ar tevi vienmēr laime,
Dzīvesprieks un draugu saime,
Veselība, radošs gars,
Neizsīkstošs darba spars!

Laimi, lai tā vienmēr soļo blakus,
Sauli, lai tā vienmēr sirdī spīd.
Veselību, kas ir visa mīļa
Dzīvesprieks, lai garām neaizslīd.

Piederēt putnam kā dziesma
Un bitei derēt kā zieds,
Sildīt, kā prot tikai liesma,
Un būt lāsei, kas veldzi sniedz!

Paspēt līdz` vējam kā prātam
Un rītausmu nekavēt.
Palikt ikdienas nenomāktam
Un ūdens straumē spēt nostāvēt!

Kā skatienam aizsniegt zvaigznes
Un kā pērlei no niecības dzimt,
Pat zinot, kur laiks visu aiznes,
Prast no bezspēka nesaļimt!

No sēklas izaudzēt koku
Un no akmeņa arklu tēst,
Sitienu uztvert kā joku
Un skauģi par draugu vērst!
(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")

Es ņemu debess gabaliņu zilu
Un pielieku tam puķzirnīti klāt.
Vēl astares un smaržu pilno silu,
Tas viss Tev šajā skaistā rītā!!!!

Dzīvē nepieciešami šādi sniegputeņi, mazliet neveiksmes un negulētas, ar domām zvaigžņotas naktis...Un vēl ir nepieciešams, ļoti,ļoti nepieciešams tāds logs, kas neizdziest, kamēr tu neesi pārnācis mājās, vienalga, vai tas būtu pusnaktī vai uz rīta pusi...
(I. Indrāne)

Atļauj šodien saviem gadiem ziedēt
Kā ziedlapiņām, kuras saulē plaukst,
Atļauj šodien saviem gadiem skanēt
Kā melodijai, kura sirdī šalc.
Ļauj kādam sapnim šodien zvaigznēs mirdzēt,
Lai dienu skrejā tie pie tevis trauc!
(A.Āre)

Par naudu var iegūt tik maz,
Jo labākās lietas nepārdodas.
Zvaigznes, jūra, saulrieta sārts,
Prieka asara acīs, labs vārds,
Mīļa cilvēka tuvums, pieskāriens kāds -
Lai nepaiet garām guvums šāds.

Lai tev laime, lai tev prieks,
Lai no rītiem nenāk miegs!

Apsveikt nevaram kā nākas,
Jo tā lielā krīze sākas:
Veikalos viss traki dārgs-
Cilvēks noguris un vārgs.
Latiņi mums slīd no rokām,
Dzīvē turamies ar mokām.
Tomer vajag ticēt,cerēt-
Nākotnei vēl varam derēt!

Nemeklē savu zvaigzni skaidrās un zvaigžņotās debesīs! Tajās ir daudz zvaigžņu. Izej mākoņu un vēju pilnā naktī! Paraugies! Un lūk, zvaigzne, kas vērsies Tev pretī no saplosītajām mākoņu driskām, būs Tava!

Lai vienmēr dvēsele tava
Kā brīnumsvecīte zied,
Lai ziedi, zvaigznes un sapņi
Tur savākti vienuviet.
Lai vienmēr ir radoša doma,
Kas apvāršņa tālumos skrien,
Lai esi kā jūra, kā joma,
Kas dzintara pilna arvien!

Kamēr Tev dvēsele
Silta un rokas,
Tikmēr ap Tevi
Pasaule zied,
Mīlestība ver
Durvis un logus,
Veiksme rokrokā
Ar ikdienu iet.
Kamēr Tu nezaudē
Apvāršņu elpu,
Kamēr sirdī
Cīruļi dzied,
Gluži kā pasakā
Liktenis dāvās
Iespēju laimes putnu
Tvert ciet.
/K.Apškrūma/

Tāds gaišums tikai ļoti retam rudenim
Tāds gaišums vēl nav bijis man līdz šim.
Ne ziemas bail, ne arī tumsa kaiš.
Jau pašā sajūtā ir kaut kas gaišs.
Kā balti dvieļi liedagi gar jūru,
Es eju krastu šo jau kuro reizi.
Un viss ir gaismā balts un sudrabots,
Es nezinu, par ko man tas ir dots.
/I.Ziedonis/