Dieviņš sēja sudrabiņu Visu garu Jāņu...

Dieviņš sēja sudrabiņu Visu garu Jāņu nakti. Sēj, Dieviņ, manu tiesu Jele vienu birzumiņu! Jānītim vara taure, Man bij dziesmu vācelīte. Jānīts pūta vara tauri, Es dziesmiņas nodziedāju. Jānīts savu kumeliņu Iejāj bišu dārziņā, Medainām kājiņām, Vaskainiem iemauktiem. Šuj, bitīte, vaska krēslu Pie resnā ozoliņa, Tur sēdēja Jāņa māte, Jāņa bērnus gaidīdama. Jānīts sēd kalniņā Zāļu nasta mugurā. Nāc, Jānīti, lejiņā, Dod manām telītēm. Ap tētiņu bites dūca Kā ap zaļu ozoliņu, Ap māmiņu govis māva Kā ap zaļu āboliņu. Kas to zeltu izlaistīja Pa Jānīša rudzu lauku? Dieviņš zeltu izlaistīja, Tīru maizi gribēdams. Kas apjoza zelta jostu Apkārt manu rudzu lauku? Mīļā Māra apjozusi, Jāņa nakti staigājot. Ai, Jānīti, Dieva dēls, Tavu daiļu kumeliņu: Zīda sega, zelta segli, Sidrabiņa iemauktiņi. Ai, Jānīti, ai, brālīti, Aplec manu kazu kūti! Jau devīta vasariņa, Visas kazas ālavās.