Lija. Ilgi, ilgi lija. Koki ar kailiem zariem ieķērušies debesīs kā bērni mātes svārkos un lūdzās sauli. Es nelūdzos. Man nebija spēka pacelt rokas. Es neticēju, ka saule tur ir. ES vairs nezināju, kad tā lec un riet, jo visi pulksteņi bija aizlijuši. Lielas lāmas sakrājušās zem pulksteņiem, un to atspulgi peļķēs skaitīja laiku atpakaļ. Nakts bez zvaigznēm staigāja ap māju un bezcerīgi lūkojās logos. Man bija bailes paskatīties tai acīs. Un tad saplūda zeme ar debesīm. Zeme pēkšņi likās tālu, tālu, debesis zemu, jo zemu. Putni un lūgšanas necēlās debesīs, bet nositās pret zemi. Es visu laiku domāju, ka māku zaudēt. Es nepratu. Ne toreiz, ne tagad. Ceturtās dienas rītā uzlēca saule. Un viss bija sasalis. Dārzā stāvēja puķes aizsalušām acīm. Pulksteņos stāvēja sasalis laiks. Un debesis bija aizsalušas... Tur aiz tām debesīm palika mana mīlestība...

Lija. Ilgi, ilgi lija. Koki ar kailiem zariem...