Kāzu apsveikumi, novēlējumi ģimenes svētkiem

Lai labie vārdi, gadiem krāti
Nu nogāžās pār sievasmāti!

Reizēm nemanot, pavisam klusi,
Ne vien soļi, sirdis rakstā skan,
Dod no sava prieka mazo pusi,
Dod no bēdām lielo pusi man.

Lai mums vienmēr saules gana,
Lai ir silti, tad kad vēji brāzmot sāk,
Lai no mūsu satikšanām
Mīlestība plaukst un plaukst.

Nāc ar mani zemi art,
Nāc ar mani maizi ēst,
Puķes sēt un bērnus gaidīt.
Nāc ar mani bēdu noburt,
Kopā mosties, kopā nogurt.
Nāc ar mani - es ar tevi.

Būs kalngali, straumes un kraujas,
Būs meži, kur ezeri tumst,
Bet sauli ja turēsiet plaukstās,
Būs silti gan citiem, gan jums.

No dienas šīs sāk divi bērzi šalkt,
No sulu salduma un plauksmes apreibuši,
Lai nebeidz tie pēc pavasara alkt
Vēl tad, kad birze būs tiem apkārt saaugusi.

Sakļaujas bērzi un vējā šalc-
Esiet laimīgi abi!
Ezerā atsaucas vilnis balts -
Diviem kopā būs labi.

Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.

Būs rītausmas, kas mūžos neizkvēlos,
Un saulrieti, kas dzīvei cauri degs.
Ja sirdis mīl, tad novakaros vēlos
Nekādi sniegi ziedus neapsegs.

Šodien māēs jums laimi vēlam ,
Pirmam jābūt ņipram dēlam !
Tālāk kā jums pašiem tīk
ja tie mazie neapnīk!!

Ja nav ne zvaigznītes, kas gaismu dod,
Var pasaule bez ziediem un bez skaņām būt -
Likt visam gavilēt un vizuļot
Var maza, sīka cilvēkbērna sirds,
Ja viņa prieku jūt.

/E.Zālīte/

Pirms ceļā dodies ir jāzin, kurp iet,
Ir jāmācās atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama dzirksteli šķilt,
Un sasildīt citus, gan pašam silt.
/J.Sirmbārdis/

Tev pateicos par zvaigzni svētku dienā,
Par oglēm pavardā, kad ārā snieg,
Par veldzes bagātību ūdens malkā vienā,
kas mīlestībā sniegts.

Es strauta ūdeni tev krūzē nesu,
Cik dīvaini, ka sagadījās tā -
Man pašai sudrablāse palika uz rokām,
Ko it nevienam tagad neatņemt.
Vēl kaut kur avots viz,
Vēl kaut kur ozols šalc,
Un pāri visam - kāds putns visu nakti sauc un sauc....

Šinī vietā būs Jums labi,
To kliedz visi sētas stabi
Durvju zvans lai skaļi kauc
Mūs lai bieži ciemos sauc!

Saules mūžu nodzīvot,
Gredzentiņus nemainot.

Noliec galvu drauga klēpī,
Dzīves vēji skarbi pūš.
Sarmos koki, sarmos mati,
Diviem vieglāk kopā būs.

Lai jūsu sirdis tāpat kā ogle prot
Dot spēku citiem, pati sadegot.
(J. Silazars)

Tas ir sauciens, kuru nevar aizmirst,
Tā ir mīla, kura nedrīkst rimt,
Trejas dzīves ja jums tiktu dotas,
Citas mīlas mūžam nedrīkst dzimt!

No spārniem veidojas ilgas,
No ilgām dzimst pieskārieni.
Bet tad,kad tiekamies atkal,
Lai vēlreiz paliktu vieni,-
Tad uzkrātais izzūd tikk spēji
Kā celtspēja
kuģim ar sūcēm
Un viss ir tāpat ,kā bijis,-
Ar senām
un svaigām brūcēm.
Jo uzplēsto neaizlāpīt,
Ja paši no jauna plēšam.
Var jautājums apdzist,
bet paliks
No atmiņas
neizdzēšams.
Un nelīdz ne šķīstīšanās,
Ne līdz pat debesīm kāpes...

No ilgām
dzimst pieskārieni,
No pieskārieniem
dzimst slāpes.