Tu vaicā, kā gan tik mierīgi Aiziet no tevis spēju? To jau kopš agrām dienām No dabas es mācījos. Neviena ābele nekliedz, Kad rudens rauj ābolus nost, Un klusi pēc septembra salnām Kā nopūta apšlapa krīt. Lai cik ļoti šķiršanās sāpētu, Stāv zeltaina vasara kalnā Un līdz pat pēdējam brīdim Caur skropstām tai saule spīd.. /L.Bridaka/

Tu vaicā, kā gan tik mierīgi Aiziet no tevis...