Es aizsapņojos viļņu robos Un šķita jūrā kaut ko teiks, Suns sēdēja ar koku zobos Un gaidijā, kad cilvēks beigs Tad viņasm apnika un vēlāk, Tai pusē, kur aug priežu daudz, Es dzirdēju, ka balsī žēlā, Mans suns par pārestību kauc Es noglausīju to ar roku, Bet, ko tas viss gan reizēm līdz, Suns bija dabujis ar koku, Ko visu laiku nesa līdz. /O.Vācietis./

Es aizsapņojos viļņu robos Un šķita jūrā...