Romantika, mīlestība

Nevajaga pirms saulrieta domāt par krēslu.

Tur tajā norā,
Zied gundegas, tikai gundegas..
Es atlaižos siltajā zālē,
Un tev mani neatrsat,
Jo pāri man, ieaugot tālē
zied gundegas, tikai gundegas.
Kaut kur vasaru dzeguze liela,
aiz ciņa dūc kamenes balss, un kā vaicājot, acīm lielām
Manī lūkojas gundegas -
Bet tās acis ir tavas..
Es grimstu. Vairs neglābj nekas..
Ai, līdz neprātam dzeltenā pļava,
Ai, gundegas, gundegas...
Tevis nav, tikai pļavā
Deg gundegas...

Es tevi mīlu, lai ko tu darītu, jo tu esi tieši tāds. Un tieši tāds tu esi vislabākais un vislieliskākais. Es tevi mīlu par to, ka tu man esi!

Mēs bijām tik cieši kopā, ka nebija gaisa starp mums, nebija tukšuma, bija tikai piepildījums... Šī nakts bija kā citā dimensijā pavadīta...

........Mīlestība ir viena velnišķīgi laba lieta. Nav svarīgi, kā tā beidzas. Kamēr mīli, tā ir brīnišķīga...

Es slīgstu domās par Tevi...
Par Tevi ..... par sevi....
Es kavējos atmiņās par Tevi...
Par Tevi ... par sevi...
Es acu priekšā redzu tik Tevi...
Tik Tevi... tik Tevi...
Vai arī tev tā ir?
Par mani, par sevi... par mums...?

Kaut esmu tālu - es ar zvaigznēm aiziešu pie Tevis, bez skaņas - klusi, klusi, bez pieskaršanās noskūpstīšu Tevi...

Kad modē ienāca viņš
reālā dzīve šķita kā pirkums.
tā nebija leģenda
tā bija vairāk kā pasaka
kad zvaigžņu lietus laikā
pierastās lietas kļuva īpašas
tur nebija egoisma
tā bija kā dvēseles harmonija
kad vientuļa meitene kā tāda
masu informāciju vāca
un nezin kāpēc šo kandidātu
meitene iemīlēja.....;)

Es kūstu Tavā priekšā,
Mans ienīstais un riebīgais,
Mans mīļais un vienīgais...

Kad mani skūpsti man liekas,
ka sirdī kāds vīraku lej,
ka zeme ar debesīm tiekas,
ka velni ar enģeļiem dej.

Es gribēju tev kļūt par sargenģeli. Ja man būtu spārni! Bet tu jau netici ne savam, ne citu sargeņģelim...

Palabo manu dzīves rakstu kā skolotājs. Ar sarkanu tinti - savu mīlestību. Un ieliec atzīmi. Nozīmīgu. Sirdī paliekošu.

Mīlestību nevar attēlot kā koku vai jūru,
tā ir mūsu prieku un bēdu izpausme,
tā ir kā mūzika uz audekla, kuru mēs
neredzam, bet sajūtam.

Vēlmes - ir mīlestības ziedi,
bet - bauda,tās augļi!

gribu buut kaadam visa pasaule...gribu,lai kaads man ir viss pasaule...
gribu buut kaadam vieniigaas acis...gribu,lai kaada acis ir vieniigaas,kuraas gribu skatiities...
gribu lai nesaslapina lietus un nekarsee saule...gribu nejust tukshumu...gribu ,lai smaida kjermenja katra shuuna,vide manaas aciis...
gribu .... taa visu muuzju ,gribu kaadam buut visa pasaule,gribu ,lai kaads man ir visa pasaule...

Mans skupsts kaa rozes pieskaariens tavaam luupaam,
Mans glaasts kaa veejas pieskaariens tavam augumam,
Es pati kaa riita rasa tavos matos...

Es Tev atvēru visu savu dvēseli
Bet tev nepietika
Es noliku savu dzīvi tev pie kājām
Bet tu vēlējies vairāk
Es esmu viss, kas es jebkad varētu būt
Bet man nekas cits neatliek
Kā censties
Kā mīlēt tevi vēl vairāk
Līdz kamēr ūdenim pazudīs slapjums
Un ledum- aukstums.
Tad varbūt sajustu, ka pietiek
Ka nevajag neko vairāk
Ka viss ir pietiekami
Ka ar manu Visu Tev pietiek!

Gribētu kā marcipāna konfekte pielipt Tavām lūpām, izkust Tavās rokās, lai vēl ilgi pēc tam mana smarža vējotu ap Tevi.
Gribētu kā ķiršoga tikt izvēlēta un atdoties Tev līdz pat kodolam, lai lipīga sulas lāsīte vēl ilgi ritētu uz Tava kakla.
Gribētu kā sniegpārsla, garām skrienot, pieskarties Tavam vaigam un lēnām izgaist no Tavu pirkstu pieskāriena.

Paņem mani cieši, velc sev tuvu klāt, skūpsti mani bieži un lūdzu neapstāj. Tavi skūpsti kā sapņi man šķiet, neliec man tiem garām iet.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
kas tevī labs ir un ļauns.
Ar to, ko tevī mīlu,
ar to, par ko man ir kauns.

Tu esi mans kopā ar velnu,
kas tev sirds stūrītī sēž
un, izbāzis roķeli melnu,
aiz matiem man dvēseli plēš.

Tu esi mans kopā ar Dievu,
kas baltu ceļu klāj
un, pasakas kaktiņā sēžot,
sargā un neatstāj.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
Kas tevī apdziest vai skan,
kas tevī nomirst un piedzimst,-
TU esi un paliec mans.