Tās asaras, kas dusot Tev zogas uz vaigiem,
kad roka par gurdu viņas noslaucīt,-
pats Asaru eņģelis spārngaliem maigiem
nakts klusākā stundā nāk uzlasīt...

Viņš zin, kuras raudātas svētlaimes brīžos:
nakts dzidrajā gaisā viņš izkaisa tās.
Un vijīgos, rožainos mākonīšos
tās pārvēršas tūdaļ un aizlaižas.

Bet sāpēm, kas raudāta iznīcinošām,-
uz zvaigaigžņoto debesi aiznes viņš to,
starp zvaigznēm tur mūžīgi svētām un spožām,
lai mūžīgi mirdz tā un vizuļo.
(F.Bārda)