Kas notiek? Kas notiek manā sirdī? Kaut...

Kas notiek? Kas notiek manā sirdī? Kaut saprast es to spētu, Šīs bezgalīgās asaras, Un nebeidzamās rētas. Cik ilgi man vēl sāpēs? Cik ilgi man vēl dzīvot lemts? Vai pienāks brīdis tāds, Kad laimīgs būšu bērns? Cik daudz man sirdī sāpju, Kā dvēsele tur kauc: "Man sāp, Kur paslēpi Tu laimi? Kādēļ tik bezgalīgas ciešanas?" Tās asaras nav mirkļa vājums, Tās gadu laikā krātas Un bail, ka kādā brīdī Tās varētu kļūt saartas. Vai dzīvot man ir vispār vērts Ja velni apkārt visur rēc? Tie grib man darīt tikai ļaunu Un nedod man no dzīves baudu. Kādēļ tā mīlu asinis? Vai tas ir aicinājums? Varbūt šai dzīvē nav man vietas, No manis nepaliks pat rētas... Cik liekulīgi ir Tie parazītu bari Kas jūsmo tik par mani, Bet īstenība - skarbi nodod mani. Ik, katra asara- Ir nedziedēta rēta Ik, katrs smaids- No dvēseles man nāk. Vai vērts ir kādu mīlēt - Tas tiešām jautājums, Neviens man nespēj dot- PATIESU laimi. Es mīlu savu Zaķi Bet bail man aplauzties, Jo šoreiz manā sirdī Vairs nebūs dziļa rēta. Šī rēta būs uz mūžu - NĒ ..uz mūžību. Tik manis tad vairs nebūs Varbūt tik lētas atmiņas. Varbūt tā arī labāk, Vismaz tad nebūs sāpju Būs sadziedētas rētas Būs sirdī vienmēr miers Vai laimīga tad būšu - Tas reāli pat nav Pat teorētiski šo domu Nav apsvērt vairāk vērts. Vienīgais ko tagad vēlos Ir Zaķa apskāviens. Tas sadziedēs man rētas Un nebūs vairs šīs sēras. Es gribu lai viņš pasaka, Ka esmu viņam svēta, Lai cieši apņem mani, Un pasaka-būs labi!! Es gribu izjust to, Ka uzticas viņš man Ka atdodu tam visu- To dārgāko ,kas pieder man. Pats dārgākais ir sirds Kas man ir tiešām svēta, Ar bērna dvēseli Un naivu ārieni. Es tāda esmu- Nu neesmu es ļauna, Un tieši tādēļ šajā dzīvē Visi mani skaud. Vai tiešām jābūt ļaunam, Lai laimi spētu rast. Kādēļ tā nekaunība, Pie mums tik izplatīta. Uz katra soļa Jau ļaunums Tevi nopēta Un gaida tādu brīdi, Lai paari nodarīt Tev spētu. Es lūdzu - Palīdziet man kāds Šķiet nespēšu to viena pārvarēt Jo šoreiz sāp pa īstam, PA ĪSTAM -TĀ NO VISAS SIRDS.......