Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt. Lai ...

Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt. Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas. Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt, Un atstāj tavas piegurušās rokas. Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas, Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā, Bet katrs ķipars sākumā ir mazs Un lūdz lai tavas rokas viņu aijā. Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs, Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās, Lūdz: - vecmāt, nes! - un viņam tas nekas, Ka dažreiz nogurušas tavas rokas. Tā bērnu mūžs ir māšu rokām lemts No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei, Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas ņemts, Mēs visu nevaram vairs atdot mātei. Bij arī viņai diena, sauca: - rūgts! Bij arī viņai rožu ziedi saldi, Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts, Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi. Kad šodien viesi atkal durvis ver, Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām, Mums tomēr viena glāze jāiedzer Par mātes, katram savas mātes kāzām. (I. Ziedonis)