Manas trīs laimītes vienmēr satiekas ceļā,...

Manas trīs laimītes vienmēr satiekas ceļā, es sastopu viņas pie akas, kad likteni smeļu. un saka pagātnes laime, sevī vērdamās klusi: - Zinu, ka iespēju panest it visu, ko pārcietusi. - Bet es zināšu visu, kas būs,- bilst nākotnes laime nepacietīgi līksmā,- tas ir kā steigties uz pavasari, kad vari cerēt un drīkstēt. - Es arī zinu visu, kas bija, un man ir bailes, kad nākotne zirgus jūdz,- teic tagadnes laime un bijīgi par saviem mīļiem lūdz. (Lija Brīdaka)