Tu nevari man pārmest agro atmodu
Un to , ka rīts man pirmam ielūkojās sejā ,
Ka rasa ātrāk skāra manas lūpas
Un upe pirmo atveldzēja mani
Tu nevari man pārmest putnu agrās dziesmas
Un vēja pūsmu saules skartās smilgās ,
Ko rīta stunda dāvināja man.
Tu nevari man pārmest it neko ,
Jo es naktī ieslodzītā kaisle ,
Un mēness ir tavs sirmais vārtu sargs.