Tu atnāci no vasaras
un vasarā tu zudi,
ne smējuma, ne asaras,
viss pārāk, pārāk gludi;
es gluži velti raizējos:
kas gan tur īsti bija?
tur, mīlestībai aizejot,
vēl atskan melodija.
paldies par putnu skaļumu,
par pļautas zāles dvašu,
par zemes jauno zaļumu,
paldies par tevi pašu!
Tā stiebru galos rasa lās,
tā bērzi metas rudi.
Tā atnāci no vasaras,
tā vasarā Tu zudi. /I.Auziņš/