Un atkal tev bija taisnība,
Un atkal tu biji netaisns.
Kļūst veltīga vēja kaislība,
Kad sasalis ūdens seklais.

Vēl manī dzīvo tā vasara,
Bet atmiņā zūd kāds skatiens
Un neraudāta deg asara
Par mirkli, kas bija tik patiess.

Vai tu jau toreiz to zināji,
Ka viss ir vienkārši beidzies?
Es neprasu jūrai, ko domāji,
Kad vētrā uz krastu steidzies.

Un velti ir gaidīt atbildi,
Tumst mēness un zvaigznes klusē,
Tik nopūšas laiks, ak, pagaidi,
Vēl mūžs tavs ir tikai pusē?

(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg...")