Attiecību pārtraukšanai

Pats galvenais- tu vari aiziet projām,
Kas bijis skaists,tas projāmneaizies.
Par skaistumu,kas mūžam neiet bojā,
Man negribot tev jāsaka:Paldies!

es nolieku ziedus
uz sava cerību kapa
lai saulē un vējā tie kalst
lai vējš aizpūš nebūtībā
kopā ar maniem sapņiem...

Mīli savas sāpes,
un klusi piedod tām,
kas Tevi sāpina!

Grūta ir pirmā tikšanās, kad nav ko teikt, un pēdējā, kad viss ir pateikts.

Bijušais tik jauki šķiet,
Atpakaļ vēl gribas iet,
Velreiz senās takas mīt,
Nesacīto,pasacīt...

Es aizsapņojos viļņu robos
Un šķita jūrā kaut ko teiks,
Suns sēdēja ar koku zobos
Un gaidijā, kad cilvēks beigs

Tad viņasm apnika un vēlāk,
Tai pusē, kur aug priežu daudz,
Es dzirdēju, ka balsī žēlā,
Mans suns par pārestību kauc

Es noglausīju to ar roku,
Bet, ko tas viss gan reizēm līdz,
Suns bija dabujis ar koku,
Ko visu laiku nesa līdz.

/O.Vācietis./

Noliec galvas krāšņie ziedi,
vakarblāzmu migla aizklāj.
kādēļ atstāj šajā mirklī
Mani dārzā izpostītā?

Kādēļ cauri dienu dienām
Meklēju velti tavu skatu?
Atgriezies jel mana zvaigzne!
Manis tvertā dvēselīte!

Par vēlu, šie salkanie vārdi,
Manu sirdi, tie nesilda vairs,
Viss, kas bijis un varētu būt,
Paliks atmiņā manā, varbūt!

Par vēlu tu smaidi man pretī,
Par vēlu, gribi būt mans,
Es aizslēdzu savas sirds durvis,
Un nevēršu vaļā, tās vairs!

Nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes,
Nav divu vienādu zvaigžņu
Nav iespējams atkārtot mirkļus bijušos!
Viss ir vienreizējs un burvīgs.
Arī tu...

Varbūt tā bija tikai vēja šalka,
kas klusi tvēra mūsu skatienus?
Bet varbūt sirds pēc tevis alka
un vēlas nodot sveicienus?
Šīs dziesmas glabā tikai mani vēji,
jo paturēt tās sev tu negribēji,
tās manos sapņos nomaldīties liek, un čukst- ar vēju jāsatiek.

Labāk sāpīgas beigas nekā nebeidzamas sāpes...

Un tagad - kad esmu
Tev pretī kā atvērti vārti,
Kad gaidu vārdus,
Ko sen jau gribēji teikt,
Tu aizcērt, aizslēdz
Lūpas ar klusuma nātri
Un nosit putnu,
Kas pretī Tev vēlējās steigt.
K.Apškrūma

Mēs abi skatījāmies zvaigžņotajās debesīs..tad krita zvaigzne un es vēlējos,lai mums kopā būtu labi...bet Tu paspēji pirmais lūgt,lai ātrāk viss beidzas...

Tevis atstātā vieta manā sirdī vēl silta. Pēc tevis tā klusi sauc.
Vai skaļi smiesies izbrīnā?

Vēlu atrast ceļu skaistu,
Vienmēr tālāk augšup iet,
Līdzi paņemt drosmi kaislu,
Lai var daudz ko sniegt.

Tas bija nesteidzīgs vakars,
Mazs romantisks notikums,
Visu izrunājām,kas bija sakams,
Un viss palika starp mums,
Es jutu,ko tu jūti,ko domā,
Par ko sirds priecājas,skumst,
Mēs sķirāmies draugu lomā,
Un arītas paliek starp mums...
Mēs tiksimies,būsim vēl kopā
Kā diena un vakars,kas tumst.
Un lai tas paliek starp mums ...

Vēl viena vilšanās-
kā ierasta ikdiena.
Nostāšos pie dziļas aizas.,
svārstīšos no vienas uz otru pusi...
Tad vienā brīdī es aizvēršu acis,
Man prātā pār ceļu pārskries melns kaķis.
Vai ticēt māņiem, kas it kā ikdienu skar?
Vai esi Tu dzirdējis ka sāp man ar`.?
Tu- kā ierasta sērga....
Kāda vairs šai dzīvei ir jēga...-
Uz priekšu liecoties kritīšu es,
uz atpakaļu- pazudīšu.
Ko darīt, ja zelta vidusceļa nav?
Tā zelta vidusceļa, kas pasargāt var?
Un aizvēršu acis- un redzēšu visu,
pat Tavu pretīgo dvēseles nišu.
Viss tūlīt skaidrāks sāks kļūt.
Vai censties mīlēt un labākai būt.?
Ir dzirdēts tik daudz..., no sirds.
Bet stāsta to citi- tas nevar būt īsts..!
Un cieta kā akmens es drīzumā kļūšu,
Jo sirdi aptraipīt ļāvusi Tev būšu....
..
Kad vējš spers pirmo soli drošo,
Uz Zelta Vidusceļu es došos...

Es raudu, bet Tu neredzi.
Es saucu, bet Tu nedzirdi.
Es jūtu, bet Tu nezini.
Es alkstu, bet Tu nejūti.
Manis nav- Tu pamani!

Mēs katrs savu ceļu ejam,
Lai neatgrieztos atpakaļ,
Mēs katrs savu dzīvi ceļam
Kaut abiem varēja tā viena būt...